hipopotama pieraksti

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Šodien atkal aizvedu Emīliju uz dārziņu. P jau rēc - nez, kas būs pēc šīs reizes: saaukstēšanās? Vēl viens vēdera vīruss? Es nīgri atbildu, ka jānogaida.

Esot ik pa brīdim apraudājusies, gribējusi apskaut audzīti, bet tikai uz brīdi, pēc tam - ne, ne, ne. Bijuši ārā pūst burbuļus, par to esot bijusi sajūsmā; likusi koka puzles, tam pievienojušies arī citi bērni; atradusi grāmatu ar pīlītēm un neesot gribējusi laist vaļā. Reāli izklausās pēc viņas. Audzīte saka - viņa domājot, ka E noteikti vismaz kaut ko saprot angliski, jo viņa uzdodot jautājumus un E atbildot ar nē un jā.
Kad es ierados, viņa sāka raudāt, nāca pie manis un pieplaka kā dadzītis. Es jau arī viņu negribēju laist vaļā. Man gan liekas, ka viņai tomēr tīri labi patika, jo pēc tam viņa runāja par bērniņiem un ārā būšanu, un burbuļiem (bebe, āņā, bubļ!). Mazais skumjais puisītis atkal mani nosauca par mammu. P kolēģa dēls skraidīja apkārt raudādams un saukdams mammu. Žēl.
  • Ja sāka raudāt tieši tev atnākot, tad jau tieši viss ok, bērns atslāba un ļāva vaļu emocijām.
    • Tā jau ir. Vispār bija smieklīgi, viņa nepamanīja, ka es esmu atnākusi, tad nu es novēroju, kā viņa ļoti apmierināta pārbīda krēslus šurpu-turpu (tikko visi bija paēduši). Ieraudzīja mani un uzreiz asariņa. Tas žēlums man vairāk par tiem citiem bērniņiem - ar E es zinu - ja viņai nepatiks, tad es varu atteikties, man tā nav absolūta nepieciešamība, vairāk gribu, lai viņu kāds nodarbina, jo pati esmu te ar sāpošu muguru, te vēderu un reizēm nespēju izskriet līdzi (un gribas jau sevi arī dažreiz pažēlot). Šodien bija super - paspēju māju sakārtot, klusumā palasīt un pēc tam, pēcpusdienā mēs lasījām grāmatas un būvējām torņus, lielā enerģija bija nodzīvota.
Powered by Sviesta Ciba