hipopotama pieraksti

Šodien atkal aizvedu Emīliju uz dārziņu. P jau rēc - nez, kas būs pēc šīs reizes: saaukstēšanās? Vēl viens vēdera vīruss? Es nīgri atbildu, ka jānogaida.

Esot ik pa brīdim apraudājusies, gribējusi apskaut audzīti, bet tikai uz brīdi, pēc tam - ne, ne, ne. Bijuši ārā pūst burbuļus, par to esot bijusi sajūsmā; likusi koka puzles, tam pievienojušies arī citi bērni; atradusi grāmatu ar pīlītēm un neesot gribējusi laist vaļā. Reāli izklausās pēc viņas. Audzīte saka - viņa domājot, ka E noteikti vismaz kaut ko saprot angliski, jo viņa uzdodot jautājumus un E atbildot ar nē un jā.
Kad es ierados, viņa sāka raudāt, nāca pie manis un pieplaka kā dadzītis. Es jau arī viņu negribēju laist vaļā. Man gan liekas, ka viņai tomēr tīri labi patika, jo pēc tam viņa runāja par bērniņiem un ārā būšanu, un burbuļiem (bebe, āņā, bubļ!). Mazais skumjais puisītis atkal mani nosauca par mammu. P kolēģa dēls skraidīja apkārt raudādams un saukdams mammu. Žēl.