|
|
You are viewing 20 entries, 100 into the past 27. Augusts 201113:40: Mazais auto
Mūsu mazajā auto mēs traucāmies tur un tur, un benzīns taisījās izbeigties, bet naudas, ko uzpildīties, nebija itin nemaz, un mēs stājāmies pie katra bankomāta, lai iečekotu, vai pārskaitījums beidzot nav ienācis, trešajā reizē bija, un mēs uzpildījāmies un mūsu mazajā auto traucāmies tālāk.
25. Augusts 201115:51:
Sākumā es Feisbukā apstiprināju tikai pazīstamos. Tad padomāju - nu ok, uztversim to nevis kā draudzēšanās, bet sociālo kontaktu un PR platformu, kur vēstīt savas relīzes, ok, ok, un apstiprināju visus, kam kāda interese par manu personu. Tikai ne tādus, kas uzaicina ar tekstu "Hi, sexy", "Kā iet, mazā?" un kam frendlistē jau 487 draudzenes, 358 no tām peldkostīmos, tādus gan nē. Ne jau ka man tur baigā morāle, ne tā, bet vnk ņemties negribas ar šādiem gadījumiem. Nu, un tagad piesakās man viens sirms onkuliņš, docents un tā, es jau, protams, labi, labi, a onkuliņš - Hops!!! un no sērijas "Kā iet, mazā?":) Morāle? You Never Know. Vai kaut kā tā.
12. Augusts 201123:01: Kokari
Iz intervijas ar brāļiem Kokariem. Jautājums: - Kādus cilvēkus jūs centāties pulcināt ap sevi... Atbilde: - Mēs neko necentāmies, mēs pasaucām tos, kurus gribējām. Jautājums: - Kādi kritēriji bja svarīgi, lai dziedātu pie jums... Atbilde: Tīra sirdsapziņa. Jautājums:- Un kādas prasības jūs uzstādījāt saviem koristiem? Atbilde: - Mīlēt Latviju.
26. Jūlijs 201101:31:
Izrādās, ģimenes portāls calis.lv ir tīri asprātīga vieta. Citēju (izrauts no konteksta): Jautājums: Kā sauc sievieti, kas bieži nodarbojas ar seksu, ar dažādiem partneriem, ģērbjas košos toņos, pārsvarā sarkanā un melnā, staigā augstpapēžu kurpēs, tīkliņzeķbiksēs, vecums virs 30 Atbilde: par vecmeitu, dabiski.
00:57: Vai tas ir trakums?
Neaizgāju uz savu meditācijas nodarbību, jo, pirmkārt, bija jāraksta scenārijs, un, otrkārt, bija pazudis kaķis, un es sāku nervozēt. Kad biju izstaigājusies un izsaukusies, un kaķis neatsaucās (un tā viņš nekad nedara), es gāju pie sētnieka, lai atslēdz man pagrabu. Sētnieka sieva viņu pamodināja ( Ģima, ņespi, septiņos vakarā), sētnieks ļooooooti lēēēēēēni saģērbās, tikpat lēni sameklēja atslēgu un tikpat lēni un grīļīgi novilkās uz pagrabu. Kaķa tur nebija. Kamēr sētnieks aizgāja pēc alus ( "Es jau veselu alu paguvu izdzert, a jūs te vēl kaķi meklējat," viņš teica), es izdomāju, ka kaķim tai krāmiem piekrautajā pagrabā kaut kas ir uzkritis virsū. Kad uzticēju šo ideju sētniekam, viņš smējās, grozīja galvu un teica man: "Nu i vidumaļi, nu i vidumaļi," un uzkāpa uz savu dzīvokli gulēt tālāk. Vēl pēc pusstundas, palasījusi Dzīvnieku draugu forumu, es sapratu, ka kaķis pagrabā ir aizķēries ar blusu siksniņu aiz kāda krāma, un gāju pie sētnieka aizņemties bateriju, lai varētu kārtīgi izpētīt pagrabu. Sētnieks jau atkal bija semeikās un sataisījies uz gulētiešanu. Da nekur viņš nav aizķēries, tad taču viņš ņaudētu.Jā, bet varbūt viņš jau ir miris, es raudulīgi tiepos. Tak ņegavariķe!!! sētnieks bargi noteica un atteicās dot trakajai sievietei ( man) lukturi. Toties sētnieka sieva pieteicās nākt man palīgā meklēt kaķi.Viņa ilgi staigāja pa pagalmu, sauca kaķi (bezcerīgi) un apjūsmoja uz vasaras sezonu dārzā izliktos istabas augus .Oi, kak krasivo, kak u meņa, viņa jūsmoja. Viņai tiešām pusistaba ir pilna ar istabas augiem. Kad vēl pēc pusstundas kaķis atradās, man pietika neprāta uzkāpt pie sētnieka, piezvanīt pie viņa durvīm un pavēstīt, ka kaķis ir atradies. Kaķis atradās tieši laikā, kad vajadzēja beigties meditācijas nodarbībai. Bet scenāriju es tomēr esmu sākusi rakstīt.
25. Aprīlis 201100:33: Žurnāli
Nē, nu es galīgi negribu izlikties"svētulīga" matrona( iz Selindžera izteikām), kas nelasa žurnālus, tā dēvētos sieviešu, vīriešu, dzeltenos un zilos. Es lasu - frizētavā, pie mammas, Rimi rindā, apskatos, kas no kā šķīries, kam no kā pēcnācēji utt. Ja ir intervija ar kādu manu draudzeni vai kolēģi, es pat šo žurnālu nopērku.Šodien arī ciemos lasīju žurnālus, vienā no tiem jauna dziedātāja klāsta tipa "man nepatīk lasīt grāmatas, jo tas aizņem drausmīgi daudz laika, un man laika ir ļoti maz, man vairāk patīk lasīt ŽURNĀLUS". Nu ok, ok, tas mani pat nešokēja, es taču neesmu mana jaukā, sirsnīgā paziņa S., kas reiz no sirds izbrīnījās,uzzinot, ka visi cilvēki netic Dievam. Un tomēr tie žurnāli ir interesants fenomens. Pat visinteliģentākās, gudrākās, pašpietiekamākās, superīgākās sievietes nereti tais žurnālu intervijās kaut kā razkoļījās un sarunā tur pilnīgu bullšitu, vai ņem un iesviež lasītājam sejā savas mežģīņu biksītes. Un pat tas mani , iespējams, nekaitina, mani kaitina, ka šovakar man par to visu jādomā pēc lielās žurnālu lasīšanas.Un es negribu tapt kārdināta ar citu dzīvēm, kā reiz paziņoja mana draudzene L. Bet, ja kādu interesē žurnāli - nekas nav mainījies, tur joprojām raksta tieši to pašu, ko februārī, iepriekšējā reizē kad lasīju žurnālus.
8. Janvāris 201112:50: Moralite
Protams, ka jēdzieniem "morāle", "ētika" un "amorāls" ir zinātniskās definīcijas, kuras 1) man slinkums meklēt 2) man šķiet, ka personīgās šo jēdzienu definīcijas vislabāk un patiesāk definē katra lietotāja personība. Piemēram, man. Man ciniskā "Rīgas Laika" intervija Ar Šleseru par skaistumu, kas nāk no iekšām, nešķiet amorāla, savukārt pēdējā "Ievas" sirsnīgā patērzēšana ar Lembergu, kas sākas ar žurnālistes steitmentu, ka "no visas redakcijas gods intervēt Lembergu tika man"- pilnīgi amorāla. Tas, kas notiek publiskajā telpā ar Kombuļu Inesi, jau vispār pārsniedz jebkuras saprāta un civilizācijas robežas, viņas "intervētāji" sāk atgādināt mērkaķu baru, kurš sacenšas par to, kurš no meitenes izvilinās pēc iespējas intīmāku dumjību, ko steigšus ielikt mango-šmango, twitterī, you tubē vai citādi palaist apritē.Savukārt Liepnieks sieviešu žurnālā tikko nodemonstrēja intelektuālu vingrojumu ( un savu) kompleksu blondai dziedātājai un klubiņa īpašniecei. Kam tas bija vajadzīgs - viņam vai žurnālam, man ideju nav. Tak ne jau babuļu žurnāla lasītājām.Nāk tik prātā Harija Ozola viedie vārdi, "ka neviens manu godu un cieņu aizskart nevar, izņemot mani pašu". Tāda lūk, morāle, intervējamie un intervētāji.
4. Janvāris 201102:44:
Visas tās pozitīvās domāšanas un garīgās pašizaugsmes skolas, plaša patēriņa jogas un reiki man arvien vairāk sāk atgādināt eiroremontu ar reģipša sienām, baltiem plastmasas logiem un lamināta parketu. Intervijas ar sievietēm - does not matter - ar mājsaimnieci, "dīvu" vai uzņēmēju - does not matter kādā sieviešu žurnālā varētu pavairot ar copy-paste metodi, nomainot vien bildi un vārdu. Visas kā viena aug, meditē, attīrās, piedod, domā pozitīvi, meklē mīlestību sevī, programmē, sastāda vēlmju un nevēlmju sarakstus un vizualizē. Viss ir smuki, un nekas nav īsti. Ir sācies garīgais eiroremonts. Eu, ļaudis, un kur ir pazudušas kaislības, drāmas, sjūsaidiālas tendences, greizsirdības scēnas un pohas? I miss U!
4. Septembris 201013:16: Pieaugušo rotaļas
Vakar piedalījos amizantās pieaugušo lomu spēlēs. Mēs bijām dziesmu varoņi. Man tika Drama Qeen. Tas man tīri labi patika. Vēl man patika Boy who never goes out, bet par to, ka Girlfrend in a coma tika citai, nemaz nesabēdājos.. Labi būt pieaugušai.
29. Augusts 201020:35: Annikki
Ui, kā man patika Annikki, turpat 70 gadus veca intelektuāla somu kundze, franču valodas tulks un dzīvnieku aizsardzības biedrības aktīviste, izārstējusies no vēža, pusdieno Kiasmas kafejnīcā, un saka man: "Before I've got remarried, 18 years I was independent."Un nevis tur alone, lonely, blablabla, bet tieši independent. Un tagad viņa Karlam jau 20 gadus gadus katru rītu smērē sviestmaizi.
11. Augusts 201011:56: nevietā un nelaikā
Pirms pāris dienām uz Brīvības ielas braucamās daļas pacēlu mazu kaķēnu, kam garām traucās mašīnas un autobusi. Uz klīniku mani aizveda taksists, kas latviski nerunāja neviena vārda. Bet beigās nepaņēma naudu, nosakot, raz už takoj slučaj...ņeprohoģiķe mimo.Jā, ņeprohoģiķe mimo. Varbūt būtu jādomā par ko citu, bet jau vairākas dienas man ir žēl, ka šim cilvēkam Latvijā nav par ko balsot, izņemot vienu. Un jau vairākas dienas man ir jādomā, par ko balsos tie cilvēki, kas izmet uz ielām savas grūsnās kaķenes, atstāj staciju uzgaidāmajās telpās savus mīlīgos runčeļus, kas izauguši no rotaļlietas vecuma, kas svelmē piesien ķēdēs, auklās, zirga pinekļos savus suņus, kas kaķēnus ieliek politelēna maisiņā un izmet miskastē...ko viņi izvēlas??? Komon, kāda vēl demokrātija, kāda loģiska un saprātā bāzēta izvēle, kāda laukuma pārredzēšana, kādi kritēriji?....Nevis Paēdušai, bet Izglītotai Latvijai te tikai kaut ko varētu līdzēt. Ņeprohoģiķe mimo.
11. Jūlijs 201014:51: Par mieru
Šīsdienas Twitercitāts: Pēc dažiem skumjiem notikumiem atgriežos pie ierastā ritma. Un tas nozīmē arī pareizi gatavotu, labu tēju brīvdienu rītā.
Ak, kaut man būtu tāda griba.
16. Maijs 201015:08: par slikto
iekapsulēties dzintarā, reproducēt 3 bērnu Latvijai un ņeaļļo par to, kuda mir katjitsja.
15:05: par labo
Mierinājums 40 gadnieku krīzes atviļņos - vēl 25 gadi jāstrādā, vēl varēs izpausties, vēl sevi parādīt.
25. Aprīlis 201010:38: Tvītera jautājumi
1.
Kur ir vieglāk un pašsaprotamāk sarunāties pašam ar sevi - Tvitterī vai Cibā? 2.
Kā tulkojas steitments 0 Following? a) man jūsu domas absolūti neinteresē, sorī b) draugi, šis ir čista korporatīvs konts SA nolūkiem c) ai, man tik daudzi seko, pilnīgi nesaprotu, kāpēc.... 3. Palēnām nomainu Following sastāvu - no sabiedrībā plaši pazīstamu viedokļa veidotāju kontiem uz bieži vien anonīmu privātpersonu mikroblogiem. Viņi raksta: a) patiesāk b) interesantāk c) patiesāk
24. Aprīlis 201013:17: vīkends. 4 epizoudes.
1. vakarnakt redzēju sapnī, ka esmu uzņēmusi filmu, no kuras iziet laukā VISI skatītāji. lūdzu, mieriniet mani! 2. vakar biju uz īstu filmu. ņekrasova russian lessons - krievijas - gruzijas konfilkts. pilna zāle, seansa laikā skatītāji iet ārā. ne visi, protams, bet pietiekoši. un nevis tā, kā parasti cenšas pamest zāli seansa vidū - žigli, klusiņām, kūkumā saliekušies - bet demonstratīvi, tipa statement. pēc seansa diskusija. kāds igaunis labā inglišā atļaujas paziņot, ka neņem filmu nopietni, jo tajā ir tikai vienas puses viedoklis, tiek tēvišķi nokaunināts un pamet zāli. es arī. krievjas - gruzijas konflikta, smadzeņu skalošanas un pūļa neprāta eskalācija tupinās arī bez mums. 3. nē, nu lielās talkas ideja man patīk, tiešam patīk. bet tie krekliņi, zaļās lentītes, kas tev uzglūn statoilā, vsje družna vmestķe s pesņoj mani piebeidza. varbūt tāpēc, ka nācās pastudēt mērketingu, varbūt tāpēc, ka jāiet pie analītiķa ārstēt kolektīvisma traumas. a varbūt tāpēc, ka neviens draugs savu talku netaisa un nepiezvana, lai atvelku savu pakaļu pakašāt lapas. jā, visticamāk tādēļ. 4. bet rīt došos inspicēt svētceļnieku, un kosmoss pilnīgi negaidīti iešķieba biļetes uz ziedoni un visumu - tātad mīl mani dievs! paldies par uzmanību!
18. Aprīlis 201011:26: Kontrolieris
Valsts un pilsoņu attiecību metafora ir kontrole sabiedriskajā transportā. It kā visi zin, ka jāpērk biļete, un tomēr brauc bešā - a ja nu paveicas, tad prieks par apčakarēto valsti ir neviltots. Dažiem brauciens bez biļetes ir principa-sazinkāda jautājums. Bet dažiem to santīmu vienkārši nav. Nav, nav,nav, i viss!
Un kad iekāpj kontrole....cilvēki, kas vienkārši dara savu darbu, pelna savus zemiztikas minimuma latus...bet ir "glumām sejām, pretīgās un smirdīgās pufaikās"( epiteti no sociālajiem tīmekļiem), nereti ( visbiežāk - parasti) ir mazizglītoti un "novesti"- tāpat kā tu, tāpat kā es... un zemapziņā simbolizē "šo valsti", kas no tevis prasa likumīgu biļeti, bet tev nav, tev nesanāk, tev pofig.Un tad var izlamāties, izbļaustīties, izraudāties un galu galā iekraut glumajam purnam smirdīgajā pufaikā.
Un pēc tam uzrakstīt emo storiju oranžajā portālā, vai orb.lv, un 95% komentatoru būs tavā pusē. Rau, Tviterā puisis mūs brīdina - uzmanieties, sargieties pilsoņi - 17. trolejbusa pilsoņus tādā un tādā ielu stūri gaida kontrole, take care!
17. Aprīlis 201014:09: About 2
Pagājušo nedēļ daudz sanāca tusēt ar veciem cilvēkiem. Nu kādiem tur veciem, dzim. 1938., piemēram, kādreiz man arī četrdesmitgadnieki šķita drūmākie veči.
Un kad Olga sapņaini saka diviem tādiem pat sprukstiņiem - Ai, puikas, jūs esat tieši tādi paši kā toreiz, es zinu, ka tā tiešām ir.
13:54: About 1
Šodien neaizbraucu uz tām bērēm, jo bija jādara tas un tas. Tagad neko īsti padarīt atkal nevaru, jo jādomā par tām bērēm, par to, ka tik skaistā pavasara dienā kādu, kam vēl mazāk gadu kā tev, aprok zemē. Es atceros pirmās bēres, kurās piedalījos - es mācījos pirmajā klasē, un paseklā upītē pa ceļam uz mājām bija noslīcis ķīmijas skolotājs. Drausmīgi salds gaiss bija tais bērēs, un kāda skolotāja mani paņēma pie rokas un izveda ārā no zāles, jo viņai licies, ka es taisoties ģībt. Ģībt es netaisījos, savu mūžu tā arī neesmu paģībusi ne reizes,tā bija mana pirmā sociālā loma, sērojošas skolnieces loma rituālā, kas bija man svešs, neizprotams un biedējošs. Vien vārdi, ko atceros: Un mēs visi turpināsim dzīvot. Pareizi.
3. Aprīlis 201016:55: Sagadīšanās
Esot bijis tā, ka Aspazija atbraukusi apciemot Rainīti ( tā viņa viņu mūža beigās sauca),šokolādes tāfelīte rociņā, bet Rainis jau bijis miris... Man vakar bija līdzīgi, tik debīls glazēts Lieldienu piparkūku zaķis saujā.
|