dardenneJaunākais | |
|
You are viewing 20 entries, 120 into the past 3. Aprīlis 2010: Sagadīšanās Esot bijis tā, ka Aspazija atbraukusi apciemot Rainīti ( tā viņa viņu mūža beigās sauca),šokolādes tāfelīte rociņā, bet Rainis jau bijis miris... Man vakar bija līdzīgi, tik debīls glazēts Lieldienu piparkūku zaķis saujā. 21. Februāris 2010: A Map Helsinkos bija jau tumšs un lija tiešām baltu - nu tā, ka metru uz priekšu neredz, kad mēs pilsētas nomalē, Helsinku Mežciemā, meklējām savu viesnīcu. Uz ielas bija tikai viena dvēsele, somu Tom Waits. Ak nē, bija arī divi puišeli tukšā autobusa pieturā, bet aši vien sapratām, ka nevajag nakts vidū bērnus baidīt, svešā mēlē uzdodot jautājumus, kuri pat dzimtajā īsti nav noformulējami. Tātad, Tom Waits, tam gan mēģinājām prasīt, kur iela tāda un tāda ar moteli tādu un tādu. "I'll show it on the map,"viņš teica. Mums kartes nebija. "You have no map?" viņš ļoti decenti, lēni, vārdu pa vārdam mums pārprasīja, lai pārliecinātos, ka valodu nesaprašana nav pie vainas. You.Have. No. Map.???. Un vēl ilgi, kad jau bija iesēdies mašīnā, un mēs viņu vedām pa naksnīgo rajonu, un somu Tom Waits mums rādīja ceļu, viņš ik pēc laika pie sevis klusi ieirgojās un atkārtoja : "So, you don't have a map?..." 20. Februāris 2010: Vārdi: J.Peters . Mūzika: R.Pauls Debesīs tālu, tālu snieg. Itneviens, Neviens vēl neapsnieg. Klausies, kā runā debesīs sniegs! Rīt no rīt tev jāapsnieg. Jāapsnieg dziļi, dziļi tai dimdošai Un manai pilsētai. Skumjajiem Baltiem jāapsnieg. Debesīs jau tālu snieg. Apsnigsim, dosim godu tiem, apsnigsim Par godu skumjajiem, skumjajiem: Svētku nepietiek. Snieg, snieg, snieg. Rīt no rīt tev jāapsnieg. Apsnigsim, Dosim godu tiem, apsnigsim, Par godu skumjajiem, skumjajiem. Svētku nepietiek. (2 reizes) Apsnigsim, dosim godu tiem, apsnigsim Par godu skumjajiem, skumjajiem Svētku nepietiek 9. Februāris 201030. Janvāris 2010: Latviešu literatūras vēsture Ko visi pēkšņi pasākuši latviešu literatūru vainot mūsu tautas psiholoģiskā portreta disbalansā, ir versijas? Vainīgākie pie nācijas mazspējas un anēmijas, izrādās, ir Skalbes Kaķītis un Poruka Cibiņš. Tas, ka Andrejam Ēķim šausmas uzdzen gan pasaka par Kaķīti, gan "pasaka" par Dullo Dauku, kas bezjēdzīgi kaut kur aizkuļas un pazūd, neizbrīna, bet nupat arī cienījamais Tālis Tīsenkopfs nav atturējies no eksperta viedokļa:" Mums pasakas, literatūra ir tāda, ka līdzjūtību un morālu atbalstu izpelnās nabaga Cibiņš, nevis saimniekdēls Buņģis". Bet es nespēju pat ne pusiemeslu sačubināt, kāpēc Buņģi glorificēt un izteikt viņam morālu atbalstu...Vai Skalbes piesaukto aprobežoto saimniekpapu, kas neredz tālāk par savas mājas žogu un, klausoties kvēlus vārdus par brīvību, painteresējas tik vien par to, vai putra tur būs. Nē, paldies, es turpināšu padomjlaika latviešu literatūras vēstures tradīciju izteikt morālo atbalstu bālajiem zēniem un pamestiem dzīvniekiem. 9. Janvāris 2010: Kara tēmas Šodien pēc "Pulkveža Pilāta" pēdējās izrādes streindžīga diskusija par "kara tēmu" - brīvais mikrofons, kurā kāds pacifists, kaismīgi, lai neteiktu agresīvi apgalvojis, ka karš ir bezjēdzīgs, stulbs un absolūti iznīdējams, lec kājās un ir ar mieru piekaut pensionētu skolotāju, "smadzeņu skalotāju" nacionālpatriotu, kuram gribās, lai "mūsu puikas kaut ko pierāda". Gi gi. Savukārt mūsu puikas, jaunieši, izrādās, dzīvo ar nopietnu pārliecību, ka karš agri vai vēlu būs, un, visticamāk, mums uzbruks Krievija.Profesore karu sadala divos veidos - karā, kur jāaizstāv Dzimtene un karā, kurā dodas algotņi. Profesionāls karavīrs atzīstas, ka ar karu pasaulē pelna 3 ģimenes, vienas vārds ir Rokfelleri.Viss sajūk vienā putrā - krievu armija, latviešu strēlnieki, PSRS karš Afgansitānā, ASV Irākā, Krievijas Gruzijā un Čečenijā, ANO miera misija, Ziemas karš un terorisms. Iztrūka tikai futūristu ar "karš ir skaists" un Štokhauzena ar paziņojumu par 20 gadsimta labāko performanci. Cik ļaužu, tik karu laikam. 22. Decembris 200915. Decembris 2009: Ģimenes portrets interjerā Jautājums "zagsā" pirms fotogrāfēšanās: "Un cik būs jaunā pāra vecāku?" Vecāku bija 7. 13. Decembris 20095. Decembris 20094. Decembris 2009: Un vēl... ...man ir pamatotas aizdomas, ka Ainara Šlesera profils Twīterī ir īsts un ierakstus veic viņš pats, nevis viņa preses sekretārs. : Slow Media Kad jau pierasts, ka pat Satori blogi ir sociāli aktīvi, sociāli kritiski, politiski, lecīgi un pat analfabētiski, IŠ vienu dienu, iepriekš nebrīdinot, pa tiešo ieraksta kaut ko pro ļubov. Par to kā viņš jūtas rītā un vakarā. Ar viņu un bez viņas.Pirmā doma, protams, ir - aš kā tas nu būtu jāsaprot??? Krīzes laikā? Otrā doma ir - fūūū, a varbūt tieši par to jāraksta. Vivat Slow Media!!! 29. Novembris 2009: Pašam sev A varbūt vnk jābeidz uzdod bezgalīgos Kā mēs te nonācām? Kas pie tā vainīgs? Kā mums tagad jājūtas? un Kas mums tagad jādara? sērijas jautājumus, jo, patiesību sakot, konkrētas atbildes jau nevienam nav, līdzīga vilšanās droši vien varētu būt aizdodoties pie psihologa un pirmajā seansā nesaņemot atbildi uz Nu kāpēc man tā neiet?!, bet tā vietā delikāti iesaiņotu norādi strādāt ar sevi. Varbūt vnk jāsarunājas, reizēm jāpaklačojas, normāli, cilvēcīgi, ar cieņu un pašcieņu, un pašironiju, nu tā, lai pašam tas šķistu vismaz interesanti. Un vnk jāignorē jau pārekspluatētie viedokļu arhitekti, ar savu iepriekšparedzamo un jau apnikušo style, kam, šķiet, tic( vai vismaz cer) vēl tikai viņu klienti, ar feikotajiem viedokļiem "kampaņas ietvaros" un "skandalozajām" vēlīnajām atklāsmēm. Nu it kā viņu nebūtu, vismaz manā pasaulē, svinīgi solos. 22. Novembris 2009:
Ko slimība izdara ar cilvēku? Cilvēks sāk skatīties "Krodziņā pie Paula". Rubenis ar Līni izpilda"Brauciet lēnām pār tiltu, draugi, un neiekrītiet, un neiekrītiet...."Pēc tam, joku daļā, Līnis stāsta anekdoti, kā Pauls piezvanījis viņam un prasījis, vai vēl uz brīvām kājām...Nu jā, aizmirsu piebilst, ieraksts tapis do togo. 18. Novembris 2009: Viens, divi, trīs Ingvertēja, kafija, piparkūkas, baltā šokolāde un referāts tiks sačinīts un nosūtīts doc. ar svētku sveicieniem! Svētku aktivitātes gan tiks šogad izlaistas, nekas, nekas, nekas. Ā, deg taču sveces! Un bērni svin pa salūtiem. : Par mārketingu, jopcik Jau trešais mēnesis kā neveiksmīgi cenšos sevi motivēt izlasīt kādu mārketinga grāmatu. Vakar nolēmu izmēģināt "Zīmola filosofija". Vārds "filosofija" bija tas, kas mani nopirka. Sāku ar nodaļu "Kants un līdzsvarota pieeja". Lasu, melns uz balta, skaidrā latviešu valodā :"Pirmais , kas jāmin attiecībā uz Kantu - viņš bija augstas klases filosofs". Saņemos un lasu tālāk: "Otrs, kas jāpasaka, runājot par Kantu, ir jāattur jūs no vēlmes lasīt šī filosfa darbus oriģinālā. Nedariet to, ja vien nevēlaties gūt padziļinātu izpratni par viņa darbiem. Viņa darbi, ar nelieliem izņēmumiem, veido vienu no visnecaurredzamākajiem materiāliem, kādos jebkad esmu iebāzis savu degunu." Nu to arī varēja noģist pēc autora vienkāršajiem paplašinātajiem teikumiem un kaut kādas idiotiskas lepnības par savu aprobežotību, kuru viņš pats laikam uzskata par cool, very cool humora izjūtu. Un skumjākais, ka viņš nav izņēmums starp "mārketinga speciālistiem". Jopcik, un mārketingu kāds uzskatot par zinātni...nu kā lai es apgūstu priekšmetu, no kura man jau sāk uzmākties fiziskas grēmas? 16. Novembris 2009:
Man ir vienas dienas delay iestājies. Sestdien piefiksēju, ka piektdien bijusi Vācieša dzimšanas diena. Šodien - ka vakar Džordžijas O'Kīfas. Tā es te balsī pukojos par savu vienas dienas nobīdi, I. man prasa : "A tu baigi svinēt taisījies?"
Nē, svinēt netaisījos, bet ĪPAŠI JUSTIES gan. 15. Novembris 2009:
Rakstīt referātu kultūras socioloģijā vai lūrēt Ļitvinovas filmu par vecām aktrisēm Ņet smertji dlja menja?
Nu būtībā jau izvēles nav. Bet vai tāpēc pasapņot nevarēs? 14. Novembris 200912. Novembris 2009: Lāčplēsis Kaut kā negaidīti tā Lāčplēša diena tomēr notika. Ar nelielu minstināšnos tomēr izspraucos cauri nelieliem sastrēgumiem uz Askolda filmu ( kino "Rīga"sēdēja uz trepītēm), pēc tam ar tikpat nelielu minstināšanos tomēr aizbraucām uz Brāļu kapiem. Cilvēku daudz nebija, bet bija. Tā, ka neizskatās tukšs - tieši tik bija. Svecīšu arī tik daudz nebija - biju iedomājusies, ka pie katras kapu plāksnītes degs, un būs tādi gaiši stari no Mātes Latvijas. Nu bija svecītes, pēc random principa. Bet varbūt arī labi, ka bez masām. Paziņas varēja satikt tāpat kā kādā saviesīgā pasākuma. gaumīgā saviesīgā pasākumā. Bet Zāles ansamblis ir izcils... Mājās ziņas pa TV - "11.novembra krastmalā cilvēku tūkstoši noliek svecītes un dalās atmiņās." (Atmiņās par ko, par Brīvības cīņām?:)) Pēdējais strēlnieks, pēc kā pagāšziem uzzināju Jelgavas muzejā, aizgājis pirms pāris gadiem.Viņu vairs nav. |