Dvēsele mana, kur tu klejo? Kad es sapņoju, tu brīvi klejo pa vietām, kur bezcerīgi tiecos šajā pasaulē. Gan dienas gan nakts sapņos tu mani pārsteidz jaukām kontrastaini melnbaltām krāsām, spaigu sižetu un asām izjūtām.
Tikko pirmo reizi dzīvoju matriksā. Sākums bija garš un tik pat labs, bet zinu, ka iesaitījos neizprotamā projektā/bīstamā spēlē. Tur mani ievilināja svešas meitenes, šķiet, nelatvietes. Tur kustējās spēles dalībnieki ar leibliem kā 15gadi [tik gados spēle izieta/pabeigta].
Es apgūlos un aizvēru acis. Man, šķiet, pāri tika pārvilts palags. Es baidījos, vai varu un spēju piedalīties šajā spēlē. Kņudēja vēdērā. Meitenes man pielika zem deguna kautkādu nelielu "ārstniecības" rīku, kas mani pilnīgi apdullināja. Es jutu ķemeni savelkamies kā histēriskajā lokā un visu ķermeni notirpstam. Zinādāms, izstiepu roku, lai varētu nodot asinis. Mans DNS bija vajadzīgs labirinta/spēles ietvaros. Tad mani apdullināja vēlreiz.
...
Es vairs nespēju nevienam uzticēties. Es neiznāju, kāds ir mans uzdevums. Ar neticību skatījos uz apkārtējiem. Es gaidīju, kad tas sāksies.
Bet tas jau bija sācies. Bija sācies ar to, ka nu viss bija savādāks.
Mani atstāja. Es biju ~2-ā stāva augstumā virs pārējiem. Zem manis ritēja pilsētas dzīve. Spēles ietvaros man bija paredzēts konflikts ar resnu postpadomju pendžu.
Tuvojās pārbaudījums. Es atkal biju kopā ar spēles vadītājām tajā pašā telpā, kur viss sākās. Arī pakārtējie bija tīņi. Viņu sejas man likās nedaudz zināmas, es tajās skatījos, bet nespēju atpazīt. Visi cilvēki bija līdzīgi.
Bija skaidrs, ka būs kautkāda spēka/vibrācijas/bassu terapija. Mēs bagātīgi ieziedāmies ar ģļotainu/želejveida bezgaršīgu massu. Šķiet, ka man kā playerim bija jāuzņemās daļa darbu, man bija jāmasē. Man šis uzdevums patika, kaut vai nebiju vēl to sācis.
Iekšā kutināja. Viss šķita tik safabricēts un sirreāls. Kā matrixā 1. Spieda galvā, bet biju laimīgs.

----------

Norībēja visa pasaule un manā istabā iespērās mutere.
I fucking hate, when she does it! [* par šo jau ir bijušas sarunas un atgadījusies arī nekontrolējama kliegšana no manas puses: "Nekad Vairs Šitā Nesperies Manā Istabā!!"] Šoreiz bija histērija, par to, ko es esmu izdarījis ar māsu. Īstenībā neko. Psiholoģiski biju viņu salauzis 3 minūšu laikā guļot īsi pirms šī sapņa, apsedzies, aizgriezies un pat virsū nepaskatoties.

Kas notiek???

Sapnis bija pārtraukts visinteresantākajā brīdī. Kā kau vienmēr. Es taču nezināju, kāds būs nākamais pārbaudījums.
Es atsakos no šīs dzīves un vēlos aiziet tajā. Tur bija TIK kruta.