sirds tik pilna, pilna..
pagājis nenormāi ilgs laiks, kopš esmu ko rakstījusi. Tagad modē dažādi jauni blogi, blogošana dažādās mājas lapās. Bet kad reiz atkal atnāca vēlme tāpat vien kaut ko uzrakstīt , tomēr paliku uzticīga tīņu gados iemītajai taciņai.

Vispār jau neteikšu neko. Tikai bija vajadzīga sajūta, ka esmu irakstījusi ko tādu, kas zemtekstā nestu visu to informāciju, kas sēž man iekšā, bet tā īsti nezinu uz kuru pusi un kam lai to laiž vaļā.
Butībā tam visam pamatā ir bailes. Lielas bailes. Labi, ka pieaugot esmu iemācījusies kaut nedaudz nedomāt par nepatīkamo, kas var (bet nenotiks) notikt. Pamanīju, ka to esmu iemācījusies tikai nesen. Bet es neticu. Neticu tam, no kā man ir bail. Tieši tāpēc tas arī nenotiks. Esot labi gaidīt ļaunāko, jo tad, kad uzzini, ka viss ir daudz labāk - ir divtik lielāks prieks,ka viss beidzies labi. un vari tikai pasmieties par to, kādas briesmu lietas biji sadomājis. Tā noteikti notiks.
Bet šobrīd.. es nedomāšu par tām bailēm.
Brīvdienu bailes beidzās pirmdien. Un kad gaidīju lavīnu, izrādijās, ka nebija nekā. Mana kļūda jau bija aizpeldējusi visumā un nebija atstājusi paliekošas sekas. Un re! Gaidīju pašu trakāko un rezultāta čiks vien bija! Tāpēc tāpat notiks arī ar manām šī brīža bailēm.
Man būtu nepieciešams apņemties murmulēt ( vai ko citu darīt, kas skaitās pareizi) mantras par to, ka viss tiešām ir un būs labi, ka manas bailes ir tikai izdomātas. Lai gan zinu, ka baidās arī viņa. Un tas sāp visvairāk.

Ir tā, ka nav bijis īsti laika apdomāt pagājušā gada beigas un šī gada sākumu. Tik vien, ka saprotu/nojaušu, ka viss ir bijis interesanti, neierasti un neparasti. Varētu teikt pat savādi. Rīt nokritīs pēdējais smagais akmens no pleciem un tad... tad! Tad es padomāšu un sakārtošu, padomāšu un palasīšu, un satikšos, un atpūtīšos. Un nebaidīšos!


Arlabunakti!