arivederči.
Ir dienas, kad sevī iekšā tā pavisam vienkārši nav pozitīvisma. Kad riņķī apkārt viss ir sasodīti labi, bet tevī sēž mazais nūģis, kas uz visu labo nospļaujas un īgņojas. Šādās dienās man ir žēl, ka nevaru pavisam vienkārši iziet no kabineta, aizbraukt uz mājām, ieritināties segā pie tv un darīt neko.
Jap..šodien ir šī nelāgā diena! Galva sāp, iekšējā pašsajūta ir nožēlojama. Visu šo paspilgtina arī tas, ka ir jārāda mākslīgais smaidiņš, jo citiem gar manu nūģismu nav nekādas daļas. Kā arī lielais mīnuss ir, ka nav vecā darba, kur patiešām varēja darīt neko. Te – nē! Man vienkārši (tik pat vienkārši, cik vienkārši nav pozitīvisma) ir jāstrādā!
Skaitu stundas, lai pacienātu ar banālo, bezpersonisko, pienākuma kūciņu un (atvainojos par rupjību) pistu mājās!
Jā..piedzerties, nopīpēties, izlamāties un izraudāties šodienai piestāvētu uz visiem 100%.
Bet rīt ir jābūt labāk! Tā pavisam vienkārši ir jāpārdzīvo šī diena!
basta.