nepārpersoniski
ir tik kaitinoši.pat neiznu vai kaitinu pati sevi,vai viss apkārt.bet drīzāk,ka neka no tā.vienkārši ir kaitinoši.mokoši.nekas konkrēts un tai pašā laikā labi.tikai katinoši.
un tad es pasēžu un nogrimstu domā neko nedomājot.un vairs pt īsti nezinu arī ko teikt.
tikai principa dēļ.ka nevar nolaisties un ir jādara es arī kaut ko daru.skola un shits like that.bet tur arī nav slikti.tikai ne kaut kā tā kā gribētos.laikam man nepatīk,ka uz turieni man ir jāiet un jāstaigā.hmmm...tas viss varbūt ir - es esmu nogurusi? bet es neesmu kalnyus gāzusi,ali tā justos.
tas viss mani moka.