saulcerītes monologs
daru,daru muļķības..zinu,ka tas ir dumi,bet neļauju sev par to domāt un nožēlot,jo riebjas tā sajūta, kad kaut ko nožēlo.

sapratu,ka esmu ļoti minījusies,neesmu vairs sabiedrībā tāda,kāda biju pirms 2,3 gadiem,pat vēl pagāšgad..tagad esmu ļoti savādāka.

šodien ieraudzīju kurpītes,izbraukāju 4 veikalus,bet nekur nebija mnana izmēra,bet 5. veikalā tieši man bija palicis pēdējais pāris! :) nu re,un tagad man ir feinas vasaras kurpītes ar baltu puķveidīgu rotājumu.

es ļoti ilgojos.tiešām ļoti.bet es esmu iemācījusies ļoti labi sadzivot ar vēlēšanos,ilgām,tāpēc laikam arī necenšos sasniegt ko gribu.nepatīk man tas.kāpēc nevarētu vienkārši pēkšņi to dabūt?

ir dažas sabiedrības driskas,kurās es jūtos labi,bet es ļoti gribu tādu vienu kompāniju,kur ar visiem būtu labi.Es zinu,ka ies laiks un viss mainīsies un tad tā būs!

Un es sāku likt mīksto uz pārējiem,man ir palicis pārāk labi sevī!Tikai vēl tas...bet būs!

un tad vēl tik daudzkas cits...bet ne tagad!

tikai novērtēt!