Daudzas filmas mūsu dienas sākas ar kadru, kurā kamera fokusējas uz kadu ļoti attālinātu punktu, piemēram, izplatījumā. Tad tā pamazām laižas tuvāk un tuvāk, kamēr tā jau ir uz zemes vai izplūst caur kāda aci un tālāk jau skatītājam ir jāizseko kāda individuālās (patiesībā, tik sīkās un neievērojamās - kosmosa kontekstā) dzīves līkločiem.
Doma ir sekojoša - ja mums katram būtu šāda papildus "acs" (apmēram tā, kā kādreiz zīmē Visvarenā lielo aci, kas visu vēro no augšas), lai vienlaikus redzētu sevi, savu dzīvi, pasauli no distances. Un saprastu, cik ļoti šīs visas nelaimes, stresi, problēmas, biznesi un laimes brīži ir attālināti no tā, kas notiek tai lielajā kontekstā.
Teorētiski mēs to, protams, zinām vai esam kaut reizi par to domājuši, tomēr ikdiena ar savām sīkajām lietām paņem sevī tik dziļi, ka brīžiem vienkārši aizmirstas - kas ir tur, "ārā".