Lai sakne neizniikst
Saldi medainais ziedu valsis vairs neapljos ap mani un nemodinaas. Pie loga esoshaas aabeles ziedi leeni dejojot nokrita, atstaajot uz betoneetaa celinja gaishu paklaaju. Joprojaam nedaudz smarzha uzjundii, kad nesos uz autobusu.. kaa ierasts – peedeejaa briidii, veeja aatrumaa.
Shodien mociija galvassaapes, veelreiz paarliecinaajos, ka labaak par citramonu paliidz balta, salda kafija un muuzika, kas silda ne tikai sirdi, bet izraadaas arii galvu. Bet veel vairaak shodien mani aizkjeera un uzrunaaja kas cits. Esot Berliinee, man ir laiks lasiit. Nesteidziigi paarlapot graamatas, kuraam liidz shim neatlika laika, arii atklaat dazhaadus interneta portaalus, kur var lasiit gan saturiigus, gan sekla rakstura materiaalus.
Shodien uzrunaaja kaada sleja. Un bija taads BAMS. Tik daudz naakas dzirdeet, ka esmu paaraak emocionaala, runaatiiga, bravuuriiga, dumpinieciska, zinjkaariiga utt. Lai kaa censhos sevi izmainiit uz labu, tas sanaak aptuveni taa it kaa teju sakaltushu maala fuguurinju censtos izlociit pavisam citaa formaa. Izmainiit kaut ko var- ar seerkocinju speeciigi iespiest cauruminjus, vai uzkaapt ar kurpi un no visa speeka saspiest plakanu..Tomeer var gadiities, ka figuura saluust, un tas nu ir neatgriezeniski.
Shii sleja vien nomierina un atgaadina, ka buus cilveeki, kuri pienjems, pacietiis, sakodiis zobus, iespeejams, pateiks ko skarbaaku, bet izturees, jo pienjems..
Te nu ir tie paaris citaati (vismaz normaalaa latvieshu tekstaa-hehe).

“Aizturētas emocijas (gan sliktās, gan labās) posta no iekšpuses nereti pat tīri fiziskā veidā. Un ko es varu zaudēt? To otru cilvēku, kas man tā patīk? O.K., piekrītu, to ir risks zaudēt. Tomēr tāds ir vienmēr un pilnīgi visās attiecībās pret to nevar nodrošināt itin neviens. Jautājums tikai, vai es viņu zaudēju ātrāk vai vēlāk, vai tikai citā dzīvē. Paklau, bet ja jau tev pretī ir cilvēks, kuru vari pazaudēt tikai tāpēc, ka atklāji savas patiesās jūtas, varbūt patiešām ir labāk, ka tu pazaudē viņu tūlīt pat? Un nevis pēc ilgstošas sevis apspiešanas, mocīšanas, slēpšanas, apspēlēšanas un izlikšanās.”

“Vispār jau man šķiet, ka tad, ja pretī ir tavs īstais cilvēks, tev viņu nav ne mazāko cerību aizbiedēt. Īstie mūs pieņem atklātus vai noslēgtus, spontānus vai apdomīgus, emocionālus vai intravertus.”

Un mani patiesi iepriecina, ka ir tie dazhi (tieshaam dazhi), taa saucamie, dveeseles cilveeki, ar kuriem mees ejam kopaa. Kuri ar mani celjas un kriit, kuri atbalsta gan Riigaa, gan Berliinee, gan kur citur. Un pat ja paarvaakshos uz Abu Dabi, ticu, ka vareshu kaut nakts viduu piezvaniit un aprunaaties par dziivi. Taadam arii jaabuut IISTAJAM- taadam, kursh pakritizee, bet pienjem un to dara no sirds. Un, lai gan, protams, arii sapurinaashana un kritika ir pilniibaa saprotama un nepiecieshama no liidzcilveeku puses, tie dveeseles cilveeki jau vienmeer juut, cik taalu vai purinaat- lai nokriit kaada lapinja, bet neizniikst sakne..