Mēs ar Verneru dzīvojām mājā, kas nez kāpēc šķita dīvaina un "nepareiza", mājā ar skatu uz nenosakāma lieluma ūdenskrātuvi. Garām ūdenim bija uzceltas sliedes, kas izbeidzās virs tā. Viss jau bija jauki, kamēr nenāca vilciens, kas tur likās ļoti neparasta parādība. Vilciens mežonīgā ātrumā ienesās ūdenī un nogrima dzelmē, tāpat arī sliedes, kas ievērojamā garumā tika aizrautas līdzi. Es kliedzot mēģināju vest lokomotīves vadītāju pie prāta, taču, vai nu bremž ceļš par īsu, vai viņš mani nedzirdēja.
Sirsniņā iezagās skumjas.