manā lielpilsētas komunalkā dzīvo Lilita, kura nekad neiet virtuvē, ja tur jau esmu es. viņa mēdz pavērt durvis un aiztesties atpakaļ uz istabu, tiklīdz mani ierauga. man pilnīgi vienalga, vai viņa savā istabā pavada miljons gadu vai stundu, savukārt, interesē man šādas patoloģiskas uzvedības cēloņi. pilnīgi nekādu atšķirību neizraisa ne mana oma, ne specifiskās stundas ietērps, ne morālā stāja, ne cepiens internetā, ne vispār jebkādi mainīgie. smirdīgu paiku gatavot nemēdzu, savukārt, viņai garšo cepti cūku tauki (kuru smaka man izraisa vēmiena sajūtu kuņģī kopš cūku bērēm bērnībā), marinēta siļķe, tušonka un citi ar īpatnēju smaržu apveltīti produkti. varētu jau domāt, ka viņa savas gastronomiskās izvirtības vienkārši nevēlas piekopt manā snobiskajā klātbūtnē, taču Lilita pat pasmēķēt nevar, ja es tur mazgāju traukus. atliek secināt tikai vienu: viņa ir vainīga pie manas pārtikas zādzībām un visu laiku raustās, ka nedabū pa tāsi.

spriedums: cietusī turpina līmēt lapiņas ar "NĒ" četrās valodās uz visiem saviem produktiem, "vainīgā" - dzīvot paranojā.

lai mīlestība valda pār pasauli!

Love = Satan = Health