Kvararats
Patiesībā man šawsmīgi patīk Gīgers (bet ne obligāti viņa darbi), jo viens no nedaudzajiem, kas iemācījās uzzīmēt (turklāt bez skices, ar brīvu roku no viena stūra līdz otram). Vajag taču dokumentēt to aizvēsturisko monstru, neredzamo robežpārkāpēju, rēcienu atbalsis dvēsles tumšajos kambaros, skrapstoņu pie sliekšņa piķa stundās. Pat mācoties zīmēt - vai tiešām reālisms ir labākais, ko tu vari "radīt"?
Un vispār es arī atkal mācos zīmēt tikai tāpēc, lai sazīmētu serpentus no sapņiem, nu, gluži kā tas antropologs filmā "Embrace of the Serpent", ko atceros aptuveni līdz zīmējumam un sektantu sadzirdīšanai ar caapi, jo pēc tam pamodos 5.24, lai aizietu gulēt.