Jūsu zināšanai, es gāju skolā, kur bija ca. 700 skolēnu un gatavo valsts handbola izlasi. Tur reizi gadā notiek militārā skate, vērtē LA ģenerālis. Tā nav kaut kāda Draudziņas ģimnāzija. Tur reāli nākas kļūt par crazy nūģi, lai izdzīvotu. Tie ir džungļi! Mēs visu ziemu maucām ap stadionu uz slēpēm, ko sauca par Rīgas dēļiem, jo parasti visi domāja, ka rīdzinieki prot tikai košļāt živenes un bombīt. Tā jau arī bija. Nopērk vietējo hausi, nāk uz skolu, izrunājas un turklāt nemaina drēbes.

Jokoju, šis nav joks, man uzkārās ciba. Mums bija jāsporto tik daudz, ka es viltoju vecāku zīmes, lai nesasvīstu pirms svarīgiem notikumiem vai lai nebūtu jāklausās herņa. Vēl man bija migrēnas un viss riebās, kā arī lika visu laiku graizīties un nodot asinis - pēc katras potes. Vēl joprojām nezinu, kāpēc. Bet man patika gulēt māsiņas kabinetā. Reizēm es gāju tusēt kādā nostūrī - mums bija savas vietas.

Tagad ap to skolu ir sēta. Ne tikai novērošanas kameras. Nu, agrāk tur tikai sāka slēgt durvis, mēs mēdzām teikt, ka jāiet nopirkt sieviešu higiēnas preces. Durvis sāka slēgt manā laikā, tur pirmās kameras rajonā un tā. Tā ir tāda skola, kur no disciplīnas var sajukt prātā.