Tikko paķēra dejavu - manis dresūra sakrita ar to laiku, kad principā saņēmu uzaicinājumus iet strādāt delītī par minimālo, jo tad bija izdevīgāk citiem. Ziniet, ko es par to domāju? Trīsgadnieka loģika - ja bērnudārzā kādam iedod sarežģītāku uzdevumu, bet pārējā klase sit tam pa galvu, jo negrib justies stulbi. Piemēri par vecumi atbilst šai kategorijai. Es nevaru atļauties dzīvot pašizgudrotu jēdzienu pasaulē, jo man ir tomēr visai nopietni jāattiecas pret reālām lietām. Par laimi esmu jaunāka un nenācās dzīvot padomju savienībā, bērnībā bija komiksi no ārzemēm, 13 gadu vecumā interneta ātrums jau bija salīdzinoši normāls. Datori nebija kalkulatori. Bet arī vēsture man patīk. Es skatos extrēmā sporta video. Man par to ir patiess prieks. Nu, kurš cilvēks labprātīgi padara sevi par stariku dāmas priekšā? Nu come on :)))))