Reptiloīdu sakāmvārds: pilnība nebaidās patosa.
pirms 10 gadiem biju cieši nolēmusi, ka ilgāk par 27 dzīvot nemaz nav vērts, jo tad sākas grumbas un vecuma kaites. "dzīvo ātri un atstāj aiz sevis skaistu līķi," teicu draudzenītei kaut kad vēl senākā vēsturē. iespējams, jāatzīstas sev, ka biju smagi kļūdījusies - nekādas būtiskas izmaiņas savā sejas ādas stāvoklī nemanu, varbūt pumpu mazāk, vecuma kaites arī it kā nenomoka. varbūt enerģijas vairs nav tik daudz kā agrāk, bet tur vairāk labuma nekā ļaunuma, jo nav vairs jādomā, kur iztērēties. ja tā padomā, cēlonis šim visam bija nevis tālaika pielūgsmes objektu pāragrās nomiršanas (parasti no apreibinošu vielu pārdozēšanas), bet drīzāk novadā sastopamo pieaugušo indivīdu pieaugošais garlaicīgums, apātija, aptaukošanās un trulums. ja vēl nedaudz padomā, var sanākt secināt, ka manā paaudzē nudien ir gana daudz piemēru, kas apstiprina augstākminēto. parasti tas notiek, kad sāk pelnīt baigo kāpostu vai pavairojas un distancējas no apkārtējā. par laimi, man nav ne naudas, ne bērnu, tāpēc varu droši dzīvot arī līdz 33 gadu vecumam vai, kas zina, līdz 333, 999, ∞