Šodien busā sēžot biju pārliecināta, ka mana pretīsēdētāja ir silentwings.
Nezinu, no kurienes tāda ideja radās - pie tam kopā pat ar vieglu vilšanos.


Rakstītu cilvēku iztēlošanās ir dīvaina.

"Vai ārpus darba-ģimenes tev maz kaut kas notiek?" Klasiskais vainojošais jautājums. Bet reizēm jau pietiek paprasīt, kas ir tas, kas notiek pašam jautātājam, lai saprastu - bet notiek. Nu notiek, tikai nevis ārpus, bet kopā ar to cilvēku, kuru tik sen atpakaļ spēlējoties nosaucu par savu ģimeni.

Bet ne jau visiem to var atbildēt. Kolēģim, kas stāsta kā garās brīvdienas Braitonbīčā a draugiem pavadīs tak nestāstīsi par saviem nūģiskajiem ģimenes plāniem.

"Ir smagi skatīties, ka tev ir sāpīgi, zinot, ka tajā ir arī daļa no manis. Es tiešām vēlētos, lai tu tomēr spētu kļūt laimīga un ieraudzītu siltumu apkārt".

Un šoreiz tas iekoda. Izlīda ļaunais dēmons no aizauss un iečukstēja neizteiktu atbildi 'un nez kā tu justos, ja zinātu, ka visas pūles veltīgas - tā, zara galā, ko?' Tikai spēle ar domu, protams. Nenopietna. Bet arī ne īsti aizgrūžama un par nebijušu padarāma... Un tie vārdi - ir dzirdēts kas tāds agrāk, bet nekad nav tik... bezcerīgu padevīgu padošanos ieslēdzis, tik uzskatāmi iebžis degunā, ka jā, es nemāku būt laimīga.

Kaut arī man ir viss, ko tam varētu vajadzēt.

Therapy is Speedie's brand new drug
Dancing with the devil's past has never been too fun
It's better off than trying to take a bullet from a gun
And she cries:
Hey baby can you bleed like me?
C'mon baby can you bleed like me?

You should see my scars
Just try to comprehend that which you'll never comprehend

Vai zīmes, kas dīvaini atkārtojas cenšas tev ko pateikt?

Vai varbūt vienkārši pats sev ko centies pateikt, tās ieraugot atkal un atkal.


"Vai vārna turpinās, līdz sapratīsi, kas tai sakāms, vai tai pie astes saproti, nesaproti, ka tik ziņa nodota?"
Abi. Neviens.
Tā vienkārši atgādina, ka jāapstājas, jāapgriežas otrādi un jāsaņem drosme vēlreiz ietīties savā ēnā. Jo aizmirsusi esmu, ko pēdējoreiz tur iemācījos. Atceros tikai, ka toreiz sāpēja. Sāpēja tik ļoti, ka bailes no ēnas kļuva nenozīmīgas.

Jā, esmu to satikusi. Bet aizmirsusi, aizmirsusi mācību.
Vai tiešām to atgūt var tikai atkārtojot?

Baidos. Un ērti aizstumju domas tālāk. Jo labi jau šobrīd, tieši šobrīd ir labi. Un ne mazākās vēlmes sevi lieki mocīt... Labprātāk mazliet pieciešo neērtības, nevis piepūlos šķēršļus novērst.

Un atkal sāļa jēluma garša starp ribām.

A likās, viss jau beidzot garām.

"Atrodi kādu interesantu sabiedrisku nodarbi" mēdz ieteikt.
Kādu grupveidīgu sporta veidu, cibsieviešu populārās vēderdejas (vai kādas citas dejas), jogu, kādu kvazikristīgo draudzi vai jebkuras citas reliģijas atbilstošu formējumu vai kādu biš zinātniskāk pamatotu grupu terapiju. Ta kaut jaunu valodu apgūt, biš pie studijām atgriezties, vai vismaz korī sākt dziedāt (pie viena lepnumu un individualitāti apspiestu kārtīgi).


Kam tas. Kam vēl vienu baru cilvēku, kuru par-manu-interesantāko-dzīvi kārtējo reizi vērot no malas?
Un ja vēl jebkam tādam jātrauj laiks tam cilvēkam, kas ir mājās? Tam, kurš visai pamatoti justos sāpināts jau tikai zinot, ka tādas domas pa prātu viņa līdzcilvēkam virmo? Kur nu vēl, ja būtu spiests pieciest palikšanu vienam laiku pa laikam, kamēr es nejēdzīgi mēģinu sevi ielīmēt vidēs, kurās šā vai tā esmu un palieku svešķermenis?

Adaptācija ir lieliska lieta. "Ko velcies pakaļ" sāp vairāk par iemeslu, ko kāds min lai nedotos tev līdz. Un pat "Kur tu mani atvilki" var dzēst ar atgādinājumu par brīvo gribu.

Bet pret aukstumu vispakārt tas nepalīdz, pat ja aiz loga jau atkal pavasaris.( Un drīz pēc tam  )

Ekh, no ko viņi tik ilgi, ko nerādīja Šķērroci pa 5x dienā tikko Dēmoniskais Bārddzinis sāka kinoteātru sēdekļu nomā ripināties?

Bet sīkums par retrospekciju. Tā filma ir šausmīga.

Un ne jau dēļ nažiem un asinīm, bet ģimenes galvas epizodiskajiem audzināšanas mēģinājumiem.

Tik rezonējoši biedējoši, ka tirpas pār kauliem.

A citādi... Nekas šeit nerakstīts laikam jau ir laba zīme. No worries. Galvenais pašai nepārlasīt iepriekšējos mēnešos sadzejoto.

Klusi domāju, par novērtējumu, pašvērtējumu.
Par Tima Tālera pārdotajiem smiekliem - un citu, kas vienmēr blakus kļuvis tik pierasts, ka grūtākā brīdī, pat ja piedāvā, kliegt gribas - nu ņemiet, ņemiet visu, bet dodiet man Normālu Dzīvi.
Nu to, normālo, kur cilvēki apmierināti ar sevi, laimīgi, un visi pārējie ar viņiem apmierināti un par viņiem labas domas vien domā. Labas vien, un nevienas dīvainākas un noteikti nevienas sliktas.

Bet laikam jau tas tikai palīdz. Tā nav laime.

Cena, man teica. Tā ir cena, kuru tu maksā par to, kas tev ir. Ne cena, alternatīvās izmaksas.

Bet ir labi. Vispār šobrīd ir labi - tieši tik labi, lai šis būtu lielisks brīdis nomirt bez kādas nožēlas... Un nenožēlot arī, ja tas tomēr neizdodas - jo gan jau būs vēl tādi. Bez tuneļa, bez izmisuma, ar klusām domām un apmierinātu pabeigtības sajūtu.