|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
Patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Nekādas plānošanas, nekādas gatavošanās. Nekas no tā nav vajadzīgs, tās ir tikai atrunas, kas notur mokošajos 'what-if'os. Viss ir daudz vienkāršāk. Tur ir sliedes.
Jā, tas ir tieši tik vienkārši.
Tas ir tas ko tu vēlies? Vai tiešām tas ir tas, ko tu gribi? Nav. Redzi, nav tomēr, nav. Tātad tas nu būtu noskaidrots, 'what-if'u pinekļi pārcirsti un var dzīvot tālāk. Lai kas nu tur būtu atlicis, kam dzīvot.
***
Žēl, ka ne visus 'ja-nu' izdodas novest līdz tādam viss-pārējais-atmests; tikai pats-un-piedāvātā-izvēle; No otras puses - šķiet, katru reizi tāda izvēles novešana līdz piespiedu risinājumam izrauj kaut ko no manis. Kādu īpašību, kādu ierastas uzvedības modeli, kas jā - var jau būt bijis arī vaininieks pie nepatīkamās situācijas rašanās... Lai gan drīzāk ir vienkārši kaut kas, kā atmešana ļauj samierināties ar situāciju tūlīt un tagad - vai tā būtu piesardzīga intuīcija vai spītīgas neatkarīas vēlmes driskas. Lai gan varūt tā labāk. Cik ilgi tāds pusaudziskais spītīgums var vilkties, laiks kļūt pieaugušai. Atbildīgai un pazemīgai.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
There's one advantage to having mostly online friends, and it's one that nobody ever talks about:
They demand less from you.
Sure, you emotionally support them, comfort them after a breakup, maybe even talk them out of a suicide. But knowing someone in meatspace adds a whole, long list of annoying demands. Wasting your whole afternoon helping them fix their computer. Going to funerals with them. Toting them around in your car every day after theirs gets repossessed by the bank. Having them show up unannounced when you were just settling in to watch the Dirty Jobs marathon on the Discovery channel, then mentioning how hungry they are until you finally give them half your sandwich. 7 iemesli kaapeec 21. gadsimts padara tevi nelaimiiguSabiedriiba, kur mazaak skabargu tur muus kopaa ar liidzcilveekiem, laikam tomeer nebuutu laimiigaaka. Mees tikai buutu veel vientuljaaki. Un ar veel dziljaaku neizpratni veerotu 'laimiigos', censhoties atmineet - kaads ir vinju nosleepums? "Pashpietiekamiiba" ir sasodiiti dranjkjiiga lieta. Protams, mees katrs pats varam iztureet daudz vairaak, nekaa shkjiet. Bet vienmeer pienaaks briidis, kad nevar. Vienmeer. Neviens no mums nav visvarens.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
Un viss, ko mēģināju par līdzsvara meklēšanu sev un apkārt pateikt, šķiet, bijis vien vēl viens saprotamais, sarežģītais (pārprotamais, apmaldāmais).
Es baidos pieņemt siltumu no cilvēkiem. Jo baidos, ka nākamreiz gribot, vairs nedabūšu.
Baidos, ka atļaujot sev gribēt un paņemt vienreiz, jau nodaru sev pāri, jo vienreiz ļauto gribēšu vēl. Labāk lauzt sevi liedzot gribēt un pašpietiekamību meklējot, nekā ciest aukstumu, kuru nevienam no malas nav pienākums aizpildīt. Tikai pieradinātais taču ir atbildīgs par pieradināšanu. Tikai lapsa, kas ļāvās, ne mazais princis, kas tikai padalījās tajā, kas viņam bija. Nav ko asaras liet par atbildību - vienkārši nevajag būt lapsai.
Vēroju cilvēku, kas savu labumu, siltumu, uzmanību tik ļoti viegli ar rokas mājienu šeit, sveicienu citur - izdala tā aši, visapkārt. Citam iedod atpazītu klātbūtni, citam ko tik personīgi trāpīgu, ka grūti nenoticēt, ka iedotais nebija, kas īpašs, personisks un turpinājumu i sološs, i paģērošs. Grūti noticēt, ka tas tikai glāsts pasaulei, izdalot to kas ir, tur kur sanāk, pilnā pārliecībā, ka tad, kad vajadzēs sev - tāpat nobrauks ar roku pasaulei pāri un pagrābsies siltuma no visiem tik, cik vajag un ka zi, vēl pāri paliks.
Viegli, brīvi, nepiespiesti... Tas ir tas 'Vienkārši būt'? Tā ir tā 'siltuma pietiks vienmēr' pret manu 'siltums ir jānopelna'?Lūk to es nemācēšu. Un nezinu, vai ir vērts iemācīties - pārāk svarīgi man ir zināt, ka es esmu es un tieši es. Nevis kaut kāds 'viens no' kas tā nu sanācis, ka pa rokai pagadījies.Žēl vienīgi, ka nespēju to ieraudzīt kaut vai tieši gadu atpakaļ. Daudz sāpīga būtu sev izdevies aiztaupīt.
Lai gan... tas bija lidojums.Pat ja tikai līdzi-lidojums, tomēr Lidojums. Pat ja tur patiesībā nekad nekā mana nav bijis, tikai tāds, blakusesošajam pār malām līstošais uzbiris.
Pat tad, ja neatbildēts siltums dedzina, kropļo un sāp.
Lai gan sāpīga, tā bija mācība, ka ir, kas var arī tā.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|