Klusi domāju, par novērtējumu, pašvērtējumu.
Par Tima Tālera pārdotajiem smiekliem - un citu, kas vienmēr blakus kļuvis tik pierasts, ka grūtākā brīdī, pat ja piedāvā, kliegt gribas - nu ņemiet, ņemiet visu, bet dodiet man Normālu Dzīvi.
Nu to, normālo, kur cilvēki apmierināti ar sevi, laimīgi, un visi pārējie ar viņiem apmierināti un par viņiem labas domas vien domā. Labas vien, un nevienas dīvainākas un noteikti nevienas sliktas.

Bet laikam jau tas tikai palīdz. Tā nav laime.

Cena, man teica. Tā ir cena, kuru tu maksā par to, kas tev ir. Ne cena, alternatīvās izmaksas.

Bet ir labi. Vispār šobrīd ir labi - tieši tik labi, lai šis būtu lielisks brīdis nomirt bez kādas nožēlas... Un nenožēlot arī, ja tas tomēr neizdodas - jo gan jau būs vēl tādi. Bez tuneļa, bez izmisuma, ar klusām domām un apmierinātu pabeigtības sajūtu.