Saķert kaut ko rokā labi spēcīgi un saspest, iekost mēli starp zobiem, aizvērt acis uz brīdi un gaidīg, kad pāris izelpās saspringums pāries.

Pat pastāstīt nezinu kā... Reiz sen māte man jaukāja, kāpēc man bail pagrabā kāpt - vai man bail, ka māja uzgāzīsies un nospiedīs? Nē..vienkārši tā ir vieta, kur _ir_ bail. Nezināma vieta, kur apkārt var būt jebkas, un tikko sāc piedomāt, kas ir apkārt, tad kļūst bail pa īstam. Un tas pirms tam... Tās pat ne bailes, bet vēlme izvairīties no bailēm?

Nevietā atkāpe. Tais bailēs tomēr bija vismaz kaut kas konkrēts -bet šim saspringumam nav pat tā. Pie tam,varētu taču pat noteikti kaut kā aizmirst, nepiedomāt un neļauties... taču tad, kad sabiedrības apkārt vairāk, ļaujos tam mazāk. Un tikai pirms aizmigšanas vai pēc pamošanās atļauju sev iekunkstēties un notrīsēt... Tad vienmēr var attainot ar sliktu sapni.

Bet kas īsti? Jā, re, negribu domāt. Negribu izdomāt tam nekādu raksturojumu, kam pēc tam noticētu. Jau sliktos sapņus tiem piedomāt izdodas pārlieku viegli.

Nedzīvs miesas klucis kartona kastē.
Tas būtu viss, kas paliktu.

Vispār, kādas ir izmaksas šobrīd cilvēku zem zemes dabūt? Nu vai sadedzināt un tad to burku aprakt? Zin te kāds?

-Tik pat labi tu varētu sākt atvainoties par to, ka vispār dzīvo.
-Reizēm.. Reizēm es jūtos vainīga arī par to. Man šķiet, es esmu atvainojusies, tieši tādiem vārdiem pat skaļi.
-Bet kāpēc? Taču daudz sliktāki cilvēki par tevi dzīvo un ir mīlēti.
-Jo viņi ir stulbi.
-Nē, nu kāpēc tu uzreiz tā, visas dzīvas būtnes taču dzīvo, tas ir dabiski
-Nesaprati. Tie, kas viņus mīl ir stulbi.
-Tad vairāk tādu stulbeņu pasaulē! Šī būtu daudz labāka vieta.
-Nedomāju gan. Man ļoti nepatīk stulbi cilvēki. Es visu laiku justos vainīga, ka nenovēršu viņu muļķības.

Pienākumi. Uzspiestie pienākumi. Kādreiz es ļoti gribēju turēt savus solījumus, un ļoti uzmanījos, ko solu, vienmēr cenšoties laicīgi paredzēt un brīdināt ne nu ka par forsmažoriem, bet vienkārši - šo un to, kas no solījuma izpildes atturēt varētu.
Lai gan par godīgu 'jā, es drīz nākšu, ja nesākšu spēlēties' pērienu dabūju kā reiz tādu pašu, kā par "melošanu", ka drīz.

Bet bija vecākiem tas brīnišķīgais paradums, uzsākt ar 'tu apsolīji, ka' dažādus sīkumus, ko vajadzēja izdarīt. "Tu apsolīji, ka uznesīsi avīzes" . " Tu apsolīji, ka iznesīsi miskasti". " Tu apsolīji, ka sameklēsi man čības"....
Pagāja laiks, un sapratu jau, ka vispār nē, neko tādu tais reizēs solījusi nebiju, tā viņiem tik tāda runas figūra iemīļota.



Nē, patiesībā tie ir sīki skarbumi, kas nosodoši izklausās tikai šādi, no konteksta izrauti, nedomāju, ka mana bērnība ģimenē bija diži sliktāka, par jebkura cita bērnību ģimenē - katram ir kādi savi sīkie aizvainojumi bijuši, tā mēs, galu galā, sākam mācīties ar sarūgtinājumiem samierināties.

Un tomēr, katru reizi, kad kāds atgādina, ka tie taču ir mani vecāki, vai tad man ir tik grūti pāra reižu nedēļā ar viņiem sazvanīties un pa pārnedēļu ciemos aizbraukt (viņiem taču tikai kārojas zināt, kā man klājās, tikai mazliet padzīvot manu dzīvi caur maniem atstāstiem, tikai mazliet pabūt ar mani kopā, un atkal sajusties būt noteicējiem, padiriģējot un pakritizējot manu dzīvi);
Katru reizi es uz mirkli, īsāku vai garāku, jūtos kā nošņurkušais sīkaļa, kas gāja uz veikalu pēc kefīra un neko neteica, lai arī skaidri saprata, ka nekad neko tādu solījis nebija. Jo tie taču ir vecāki.


Man nepatīk, ja man atgādina solījumus, kurus man ir nepatīkami pildīt.

Jo īpaši, ja nekad tādus neesmu devusi.

Tags: confessions

Tikai sargājoša roka miegā, kas apstādina uzbrucēju.
Apstādina, lai mierīgi pamācītu kur un kā labāk durt nākamreiz.


Tiešām atkal tu manā sapnī ieklīdi? Vai vienkārši kārtējā spēle par neesošo? Laikam jau tā, pavisam viegli sapņu atmiņas tur tavu garšu mēdz iespēlēt.

(atšķirt apļus no spirālēm un ceļu no durvīm)

(Nekad mēs to nespējam. Māņi tie, viss tikai māņi.)

(Nomirtgribēt. Kā es varu teikt to tik droši, es, kas nekad neko tā īsti nav izvēlējusies? Vien prasmīgi aizliedzu sev gribēt. Aizliedzu sev cilvēkus, ar kuriem nav ērti. Bet parunāt...pat ar atlikušajiem nespēju. Baidos, ka nesapratīs. Un kad nebaidos, ka nesapratīs, baidos, jā, pavisam nopietni baidos, ka risināšu savas problēmas uz tā otra, it kā saprotošā rēķina. It kā - lai gan māņi tie, vienkārši cita tīga tai pašā frekvencē rezonē. Un zinot Kā tas ir to tīši citā raustīt ir neģēlīgi. Jo īpaši tikai aiz 'bet es gribu parunāt' iegansta.

(Drīksti runāt, ja vēlies. Es pabrīdināšu, ja man traucēs.)

Un tā tas paliek. Nekā.
Mana ēna skrien līdzās mašīnai- slēpjas tur tumsā, kur tumsa starp priežu stumbriem īsti melna sabiezē. Mans prāts ir mierīgs un saka, ka esmu laimīga un brīva.

Tikai dvēsele gaudo uz pilnmēnesi, alkstoša kaut vienu vienīgu pieskārienu. Kaut vienu, bet īstu. Dvēselei.
(un gaudos vēl ilgi jau jau pati sevi augsta torņa sienās iemūrējusi un vēl ugunispļaujošu pūķu ar adatu asti apsargāt nolīgusi).



Vai manī vēl ir kaut kas patiešām īsts un dzīvs?

Saules stari rotaļājās uz divām spožām skrūvēm, kas savienoja vertikālo atbalsta stieni ar reliņiem, kam bija jātur neuzmanīgi braucēji no novelšanās tieši uz tramvaja trepītēm. Saule.. jā, tik sen nebija redzēta saule. Bet vismaz šodien tā spīdēja- varbūt tā arī labāk. Pat, ja doma, ka vairs nekad vairs tādus sauleszaķus neieraudzīt bija skumja.
( Par tramvaju pasaules rekordu )

Visu ceļu domāju,, ka bildīti pie sava vārda dienišķajai saziņai ar kolēģiem derētu nomainīt. Izdomāju kuru, ieliku, paskatījos.
Un nomainīju atpakaļ. Sapratu, ka nav man nekādu tiesību emocionālus attēliņus tur kabināt. Neprofesionāli. Tie ir kolēģi, un jādomā mums par darba pienākumiem, nevis viena otra emocionālo stāvokli - ar to pienākums katram tikt galā pašam.
Bet netieku.
Pavadu nakti sapņos skaidrojot un taisnojoties par darba kļūdām.
No rīta truli spaidu telefonu, cerot, ka varbūt tas vairs nekad nezvanīs un skan tikai sapnī.

Pavadu dienu mazproduktīvi, jo esmu emotional mess ar mazu koncentrēšanās, multitaskinga un multithreadinga kapacitāti. A vajag ta to multithread, vajag.


Kliegt gribas, palīdziet man kāds.... Bet nezinu, kādu palīdzību gaidu. Nestādos priekšā, ko man kāds vispār varētu palīdzēt. Neklājas mīļotajam cilvēkam par darba problēmām stāstīt (bet runāju jau par tām visu laiku, no prāta vienkārši vairs neiziet). Neklājas kolēģiem sūdzēties, ka brūku kopā. Un tuvākiem vai tālākiem paziņām patiesībā nebūtu jāklausās ne par vienu, ne par otru. Pat tiem, ko citos apstākļos varbūt, ka pat varētu nosaukt par draugiem. Tāpat, par daudz jau izgāzts.

Nepieklājīgi.