Apsolīju sev uzrakstīt te pastāstu, par jumtu un gruvešiem- kā mat ieteica...

Un re, nevarot sev atrast divas stundas parakstīšanai, tā arī nesaņēmos ne vārda uzrakstīt. Nē, šī ciba tomēr ir man, kur rakstīt sev. Bez solījumiem. To niecīgo motivāciju manas prokrastinēšanās ķēdes jau sen iemācījušās pārlēkt pat nepamanot.

Migla visapkārt, vate galvā...Bet vispār jau labāk. Pēc pagājušās nedēļas paviršās pāraktivitātes un divām pasīvām nedēļām pirms tam, vismaz produktivitāte kāda ieslēgusies.

Vienīgi...mazliet žēl, ka vecās piesaistes atkal atgriezušās. Asa skumja pēc katras sarunas ar viņu, pēc katra 'piedosi, ka tik maz uzmanības atvēlēju?'... Kas tur ko piedot vai nepiedot - nav jau pienākuma nekāda pret mani - ne tagad, ne jebkad agrāk.
Tiešām centos, lai nebūtu, cik nu spēju. Cik ir vēlme dalīt, tik ir - ne jau tādu, aiz pienākuma izdalītu uzmanību dvēsele alkst, bet brīvi gribot dotu. Un tādas neesamību lūgt piedot? Kāpēc? Es...centīšos vienkārši netraucēt, laikam jau. Negribu radīt kādam lieku atvainošanas vēlmi.

Un tas otrs - tas muļķīgās labsajūtas pilnais smaids katas sarunas sākumā... Kaut satikšanās vienā laikā tiešām nejauša, ne tīši plānota... bet sasodīts, ja prāts to tik ļoti grib kā priecīgu ilūziju būvēt - nu lai tiek. Nav taču no tā ļaunuma nevienam nekāda. Es tikai priecājos, es tiešām neko negribu gaidīt pretī. Pietiek man ar tiesībām uz vienkāršu, klusu, bezpienākumu prieku.

Kolēģim garām ejot soļi skanīgi atbalsojas stāvu starplikās, un iztēle jau ieslēdzas, zīmējot, kā pavirši būvetie griesti padodas, liekot te uz grīdas sēdošajiem krist zemāk, vēl pārsteiguma kliedzienā ieraut elpā grūstošā cementa putekļus un tad, tad jau...smagas sijas, elektrības vadi - ar to taču vajadzētu pietikt, lai tad vairs nebūtu nekā, pareizi?

Vai izejot uz balkona plaušas pabojāt - pat nespēju vairs nesākt iztēloties, kā visa tā konstrukcija grabēdama atlūst un piezemējas padsmit metrus zemāk. Vai pat bez tā, margas jau neizturīgas un zemas, pietiktu tā neveiklāk paslīdēt un...
Nu un jā, tālāk scenārijā piederētos kļūt par katram motivējošajam atrunāšanas stāstiņu rakstītajam esošo draugu, kurš 'lēca no jumta, uzkrita gājējam, gājējs beigts, a vaininieks palika dzīvs un tagad cietumā'...

Nē, ķieģelis, kas uzkrīt uz galvas, tomēr ir metafora.
Ir jābūt S.Kingam lai no tā izviktu lasāmu stāstu.

Noskaņa: dead inside

Sorta.
Mazs motivācijas būsts lika atzīties mīlestībā pasaulei.

Bet sajūtas... no jautrām dziesmām, kas liekas kaut ko nejēdzīgi traģisku slēpjošas aiz it-kā jautrības. ķēmotas. neticamas.

Saldsāpes- ir tāds vārds, m?
Lai gan kādas sāpes, tikai melnu apakštoņu atbalsis - un nezinu savu, vai tiešām autores dziesmā atstātu.

Sestdien uz brīdi prātā iesprukusī apziņa, ka jau pirmdien atkal jātgriežas darbā viegli biedēja. Kā tās bailes, kad analīzes nododot pēkšņi saproti, ka tikko esi brīvprātīgi pastiepis roku, lai ļautu sev nodarīt sāpes. Pilnīgs sīkums ja pie tā nepiedomā, protams.

Un nez kāpēc visas sīkās nērtības šobrīd uzkrīt uz pleciem kā vēl viens akmens, kad vairs nevari pacelt, kā vēl viens kilometrs kas jānoiet, kad liekas, vairs nevari paspert ne soli.
Kāds atkal paspēlējies ar lifta pogām.
Kasiere, kas 'kļūda' no 'atteikums' neatkšķir un cenšas ieskaidrot, ka ne četrciparu, ne trīciparu kontā nepietiek naudas 2ls pirkumam un vēl īgni paskatās, vai tad neņemsiet?
Un ērtā krēsla atzveltne salūzusi.

Pilnīgi sīkumi, ja pie tiem nepiedomā.
Kāpēc es nejūtos lieliski, ja man ir tik lieliska dzīve?

Nespēju atjēgties pēc maratona?
Vai vienkārši kaut kas salūzis?
Vispār arī 30km/h var būt sāpīgi. Arī elastīgā žogā.

Kad par 'labi' definīcijai atbilstošu stāvokli kļuvis 'es šobrīd negribu neko. pilnīgi neko'.

Prāts kaut kur peld un laikam jau ar kaut ko nodarbojas no manis nezinot... tikai tās brīvās jaudas man arī nav diez ko atstāts. Tik vienaldzīgs kļuvis viss notiekošais, ka pat braukšana pa pretējo joslu liekas sīkums - tas 'jā, laikam tā darīt nebija labi. Kaut kāda iemesla pēc. Bet reizēm jau var, vai ne?'

Es baidos aizmigt. Kaut kur tās bailes noteikti bija, un pārspēlēt vēlreiz miegā...

Baidos.

Interesanti, ka valstī, kurā joprojām tiek izpildīti nāvessodi un ir tik salīdzinoši viegli piekļūt šaujamieročiem, federatīvā likumdošana ir tik ļoti norūpējusies, lai tās pilsoņiem NEbūtu iespēja pieņemt izglītotu lēmumu attiecībā uz to vai un kā šķirties no dzīves.

http://geocities.com/dunricin/methods.htm

Nez, mums arī kas līdzīgs ir?

Labie līķīši smaržojot pēc puķītēm.
Sliktie pēc sēra.

Ticētu par sērūdeņradi.. ar puķītēm būs grūtāk. Kādam pieredze ar ko padalīties?

Ilgi domāju, ko atgādina trolejbusā blakussēdētājas smaržas, bet nekas konkrēts atmiņā neatausa. Tik vien, cik tā salkani derdzīgā Oriflame ražojumu pamatskaņa, kas nekad nav jūtama paraugos, bet vienmēr smirdinās no pudeles izpūšot.
Nez kāpēc atcerējos sen lasītos detektīvromānus. Nu tos, tējas sildītāju stila, kur augstdzimušo ļaundari atpazina pēc vieglas Čanel No5 vai Šalimar vai Angel noskaņas gaisā. Un neizbēgamais 'vannojusies lētās smaržās' pagrimušos sieviešu aprakstā līdzās melniem ādas minisvārkiem.

Kārojas Martini garšas uz mēles.
Ar cukurā mērcētu citrona šķēlīti uz glāzes malas.
Un siera pildītu olīvju trauciņu līdzās.

Silti iesārtuši vaigi, balsstembrs dažus toņus dziļāk ieslīdējis, zīlītes paplašinātas un vārdi - servēti, žonglēti, spēlēti, piespēlēti, atspēlēti, paspēlēti...


Tās ir labas sajūtas. Kad nepārdozētas. Kad nenotrulinātas.

Kas? Darba diena vēl nav beigusies?
Neko darīt. Neko darīt.

Skaņa: Only happy when it rains - Garbage