Kolēģim garām ejot soļi skanīgi atbalsojas stāvu starplikās, un iztēle jau ieslēdzas, zīmējot, kā pavirši būvetie griesti padodas, liekot te uz grīdas sēdošajiem krist zemāk, vēl pārsteiguma kliedzienā ieraut elpā grūstošā cementa putekļus un tad, tad jau...smagas sijas, elektrības vadi - ar to taču vajadzētu pietikt, lai tad vairs nebūtu nekā, pareizi?

Vai izejot uz balkona plaušas pabojāt - pat nespēju vairs nesākt iztēloties, kā visa tā konstrukcija grabēdama atlūst un piezemējas padsmit metrus zemāk. Vai pat bez tā, margas jau neizturīgas un zemas, pietiktu tā neveiklāk paslīdēt un...
Nu un jā, tālāk scenārijā piederētos kļūt par katram motivējošajam atrunāšanas stāstiņu rakstītajam esošo draugu, kurš 'lēca no jumta, uzkrita gājējam, gājējs beigts, a vaininieks palika dzīvs un tagad cietumā'...

Nē, ķieģelis, kas uzkrīt uz galvas, tomēr ir metafora.
Ir jābūt S.Kingam lai no tā izviktu lasāmu stāstu.

Noskaņa: dead inside