Saules stari rotaļājās uz divām spožām skrūvēm, kas savienoja vertikālo atbalsta stieni ar reliņiem, kam bija jātur neuzmanīgi braucēji no novelšanās tieši uz tramvaja trepītēm. Saule.. jā, tik sen nebija redzēta saule. Bet vismaz šodien tā spīdēja- varbūt tā arī labāk. Pat, ja doma, ka vairs nekad vairs tādus sauleszaķus neieraudzīt bija skumja.


Vagons bija patukšs... arī tas bija labi. Nekādu baiļu nejauši par skaļu iedungoties šķībi atdarinot uzticamā aipoda izdvestās skaņas. Tikai tā rudmate ar nomītajiem zābakiem, kas jau kuro reizi cenšas nohipnotizēt lapiņu ar pareizajām eksāmena atbildēm jautājumos par metabolisko un respiratoru acidozi un alkalozi - to lapu košajiem burtiem viņa vicināja gana ilgi, lai pat es jau spētu to eksāmenu nokārtot - bet nē, sēž, lasa, nervozi koda savu sarkano lūpiņu, pa laikam paķeksē telefonu no somiņas un pārbauda laiku. Neuztraucies meitenīt, nedomāju, ka tas eksāmens tevi tuvākajā laikā satrauks. Un kāda skaista tev bize... Nez, ja es tagad palūgtu tevi parakstīt papīrīti, ka pēkšņas nāves gadījumā ziedosi savu bizi parūkai kādma no vēža ārstētam bērniņam - tu parakstītu? Un parakstītu, ja zinātu cik nozīmīgs šis papīriņš ir šajā brīdī?
Ak nē, pareizi, cilvēki taču ir arī vagona aizmugurē. Pensionāre brūnās zeķubiksēs. Nu tajās, biezajās, rievainajās, kas vēl no bērnudārza laikiem ar savu mūžīgo brukšanu, izstaipīšanos ceļgalos un vienkārši vienmēr-par-īsu būšanu joprojām nepatīkamu drebuli uzsit. Uz tirgu? Vismaz prātīga - ne kā tā masa, kas nez kāpēc pie dakterīša vai uz tirgu, vai papļāpāt ar draudzenēm vai ko-nu-vēl-pensionāres dara visas brauc ap 8iem-9iem - kad viņu pensiju pelnošie dodas uz darbu, kad viņu pensiju drīz pelnīt sākošie dodas uz studijām. Un vēl dīc par vietas padošanu, nostājoties blakus vienīgajai sēdošajai meitenei ko ierauga, un par necieņu pret cienījamo vecumu. Kādu necieņu, mīļie cilvēki! Varbūt mazliet cieņas pret tiem, kas valstij pelna nodokļus TAGAD, lai jums vispār kaut ko varētu izmaksāt? Tas jau labi, ka kādreiz strādājāt, bet valstiņa to ir notērējusi. Tu-tū, saprotiet. Nekas, būs viens uzturamais valstij mazāk, tas arī nekas.
Nu un tas sīkaliņš, kas nez kāpēc neatrodas stundās, bet sēhz vagona aizmugurē un spēlē spēlītes savā smukajā dārgajā telefonā... viņu arī man nav žēl. Slikti, protams, ka bērni tā no aprites izkrīt, jā, slikti. Slikti arī ka Vidusāzijā bērni aukstumā šobrīd mirst. Bet šitādiem izkritējiem mūsu sabiedrība šā vai tā neko labu nepiedāvā.

Nu ko, cik mums te pulkstenis... Vēl piecas minūtes līdz sāksim uzstādīt pasaules rekordu tramvaju ātrbraukšanā, ko? Ak nē, vēl viena pietura. Un jaunā māmiņa ar ratiņiem, sasodīts. Jā jā, izskatās un izklausaas pēc tādas, kurām savus gēnus pavairot labāk nevajadzētu - bet ko nu tur daudz. Varu pat liekulīgi palīdzēt tos rateļus iecelt tramvajā. Pēdējais labais darbs, pirms Labā Darba zinieties.
Vēl četras minūtes līdz tramvajs iemācīsies lidot.
Trīs.

Divas

Viena.
...