viens no pirmajiem dzejoljiem
Tu Mīli Nāvi


Es gribu kļūt par dzejnieku.
Kurš strauji parādās
Un atkal pazūd..
Kā zvaigzne pirms tavas nāves
Uzmirdzēja spožāk un nokrita
Un palika pie tā, ko tu mīli..
Es zinu, ka tā neesmu es,
Tu nemīli mani,
Patiesībā tu nemīli nevienu.
Un tava zvaigzne nokrita
Pie pārējām, nebūtībā
Kuru īpašnieki nemīl
Varbūt tu mīli pats sevi
Bet es neticu.
Tavas acis ir tumšas
Un neredzīgas.
Tās biedē
Vēsta aukstumu un nāvi
Jā, varbūt tu mīli nāvi...
Nāve nejūt
Tādēļ tu nomiri

Es redzēju nāvi
Viņa sēdēja un rotājās
Ar nemīlētāju zvaigznēm
Tās mirdzēja baltas
No tām nāca vēsums.
Un tad nāve palaida zvaigznes..
Lai krīt.
Nebūtībā..
Par tādu dzejnieku es gribu kļūt
Kurš kādreiz izgaist nebūtībā…
Pirmstam aizskarot nāves pirkstus
Baltus un vēsus,
Un saprast,
Kādēļ tu mīli
Kādēļ tu mīli nāvi