pazaudēju skatienu pie vēja ģeneratoriem,kas reizēm,kad virsū nespīd saule,izskatās kā no zāles izauguši ar saviem zaļi nokrāsotajiem stabiem.
saulrieti bija tik krāsaini,ka es nodomāju,ka ja tādus gleznotu,visi teiktu,ka pārāk nedabīgi.vienā ceļa pusē bija savākušies siltie,otrā aukstie toņi,sākot no pērļaini baltam un leduszilam,līdz spilgti oranžam un ķiršsarkani violetam.

apgleznoju gliemežvākus,kas,lai arī trausli,bet krāsaini,atgādina gabaliņus no pasakas.
sēdēju pieneņu ielenkumā un saldēju pēdas.
pazudu kaut kur pie jūras,līdz brīdim,kad kāds suns ar līksmu ieriešanos atgādināja par visu pārējo,kas man apkārt.

atpakaļ braucot gribēju lekt no autobusa,lai ietu uz pretējo ceļa pusi,jo virs ezera bija savākusies migla,kas lika nodomāt,ka ezers vārās,un uzaususī saule laiski vijās tai cauri,piešķirot liesmu krāsu.un blakus bija spilgti dzeltena pļava,kura likās nolaistīta ar krāsu.
vienīgi es nespēju saprast,kādēļ gandrīz nekad,svešā vietā es nespēju aizmigt.liekas,ka ja es iemigšu pa nakti,manas domas pilnīgi pazudīs un es sajukšu prātā.laigan,pēdējā laikā es neguļu gandrīz nemaz..
ak jā,tas bija par braucienu uz Liepāju.