/pārrakstīts ar garumzīmēm/
Dzīvā fantāzija..Reizēm cilvēki iztēlojas kautko,kas viņiem uz brīdi liek justies laimīgākiem,un tā,kā ikdiena viņiem liekas drausa/neģēlīga/garlaicīga/nepiepildīta,viņi sēž,skatās seriālu/lasa grāmatu/klausās mūziku,vai vienkārši guļ dīvānā un iedomājās,kas varētu notikt noteiktajā situācijā,kas sagaidāms viņu nākotnē,mazliet iepinot šo to no pagātnes vilšanām/ilūzijām,un tā rodas kāda fantāzija.Ja tā viņus sajūsmina,pie tās atgriežas no jauna un no jauna,uztaisot ainu sev tīkamāku,līdz kādu reizi cilvēks attopas (cik nu attopas),ka vairs nesaprot,vai tas tiešām ir noticis,jeb tikai izgudrots.
visskumjāk,ka tas tiek pasniegts melu veidos citiem,jo tad ir skaidrs,ka cilvēks nesaprot-tā ir īstenība,jeb nē/vai tikai vēlme par kaut ko izlikties.
reizēm tas ir vienīgais iepriecinājums cilvēka dzīvē,bet cik ilgi var turpināt sevi un citus mānīt (galvenokārt sevi)?pie kā tas noved?pie ārprāta/pašnāvības/citu atgrūšanas..?