14.10.05
Mēs klīdām pa naksnīgo pilsētu,nespējot izšķirt tēlus un meklējot siltumu.
tējas krūzi ar dillēm,vai pusmūža gleznu ar lūdzēju ēnām.

tas sākās ar tēju.nu protams,Tu teiksi.teātris bija spožš un aiz dīvāna un pat skapī bija smaida dzirksteļu lidojums.

pēc tam mēs traucāmies caur ugunīm un gaismām ar tramvaja romantismu.lai arī es turpināju ceļu viena,ārā pie aukstā ziemeļu vēja es izpratu ko Čaks reiz ir rakstījis sieviešu tēlos un pusnakšu paradīzēs.

mēs gājām blakus un ar vienu sejas pusi es raudāju,bet tā,lai viņš neredz.nemaz.
cik ļoti es ceru,ka nepienāks tā diena,kad tam vairs nebūs jēga.bet rīt es pamodīšos un viss jau būs aizmirsts....