cuc ([info]cuc) rakstīja,
@ 2010-04-09 23:41:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Pablo Neruda - Šonakt es varu rakstīt visskumjāko dzeju...
Šonakt es varu rakstīt visskumjāko dzeju...

Šonakt es varu rakstīt visskumjāko dzeju.
Rakstīt, piemēram: "Ir mirdzoša nakts,
un tālumā trīc zilas zvaigznes."

Nakts vējš met lokus debesīs un dzied.

Šonakt es varu rakstīt visskumjāko dzeju.
Es viņu mīlēju un arī viņa reizēm mīlēja mani.

Naktīs kā šī es viņu turēju savos apskāvienos.
Zem bezgalīgām debesīm es viņu skūpstīju vēl un vēl.

Viņa mani mīlēja un arī es reizēm mīlēju viņu.
Kā gan varēja nemīlēt viņas lielās mierīgās acis.

Šonakt es varu rakstīt visskumjāko dzeju.
Domāt, ka man viņas nav. Just, ka esmu viņu pazaudējis.

Klausīties bezgalīgā naktī, vēl bezgalīgākā bez viņas.
Un dzeja krīt dvēselē kā rasa uz zāles.

Kāda vairs nozīme tam, ka mana mīla viņu nespēja noturēt?
Nakts ir zvaigžņota un viņa nav kopā ar mani.

Tas ir viss. Kāds tālumā dzied. Tālumā.
Mana dvēsele nevar samierināties, ka viņa ir pazaudēta.

It kā sniedzoties pēc viņas, mans skatiens meklē.
Mana sirds meklē, un viņa nav kopā ar mani.

Tāda pati nakts, kas izbalo tādus pat kokus.
Mēs - tie, kas bijām - vairs neesam tie paši.

Es viņu vairs nemīlu, tas tiesa, bet kā es mīlēju viņu.
Mana balss meklēja vēju, lai pieskartos viņai ar skaņu.

Citam. Viņa piederēs citam. Kā pirms maniem skūpstiem.
Viņas balss, viņas gaišā miesa. Viņas bezgalīgās acis.

Es viņu vairs nemīlu, tas tiesa, bet varbūt tomēr mīlu.
Mīlestība ir tik īsa un aizmiršana ir tik gara.

Naktīs kā šī es viņu turēju savos apskāvienos,
tāpēc mana dvēsele nevar samierināties, ka viņa ir pazaudēta.

Kaut arī šī būtu pēdējā sāpe, ko viņa man rada,
un šī būtu pēdējā dzeja, ko viņai veltu.


Puedo escribir los versos más tristes está noche...

Puedo escribir los versos más tristes está noche.
Escribir, por ejemplo: «La noche esta estrellada,
y tiritan, azules, los astros, a lo lejos».

El viento de la noche gira en el cielo y canta.

Puedo escribir los versos más tristes esta noche.
Yo la quise, y a veces ella también me quiso.

En las noches como ésta la tuve entre mis brazos.
La besé tantas veces bajo el cielo infinito.

Ella me quiso, a veces yo también la quería.
Cómo no haber amado sus grandes ojos fijos.

Puedo escribir los versos más tristes esta noche.
Pensar que no la tengo. Sentir que la he perdido.

Oír la noche inmensa, más inmensa sin ella.
Y el verso cae al alma como al pasto el rocío.

Qué importa que mi amor no pudiera guardarla.
La noche está estrellada y ella no está conmigo.

Eso es todo. A lo lejos alguien canta. A lo lejos.
Mi alma no se contenta con haberla perdido.

Como para acercarla mi mirada la busca.
Mi corazón la busca, y ella no está conmigo.

La misma noche que hace blanquear los mismos árboles.
Nosotros, los de entonces, ya no somos los mismos.

Ya no la quiero, es cierto, pero cuánto la quise.
Mi voz buscaba el viento para tocar su oído.

De otro. Será de otro. Como antes de mis besos.
Su voz, su cuerpo claro. Sus ojos infinitos.

Ya no la quiero, es cierto, pero tal vez la quiero.
Es tan corto el amor, y es tan largo el olvido.

Porque en noches como esta la tuve entre mis brazos,
mi alma no se contenta con haberla perdido.

Aunque éste sea el último dolor que ella me causa,
y éstos sean los últimos versos que yo le escribo.

No šejienes: http://amediavoz.com/neruda.htm


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?