Nu tad arī es beidzot mājās :)
Tālie braucieni ir kaut kas, kas man dod laiku ilgstoši būt vienatnē, sevis paša sabiedrībā un pievērsties dažādām domām un secinājumiem.
Tad nu lūk, šodien, braucot mājup pa tumšajiem Latvijas ceļiem secināju, ka es neprotu ar sevi iepazīstināt. Varbūt pat protu, bet nekad to neuzskatu par svarīgu. Es itkā esmu, bet taj pat laikā - neesmu. Ļauju cilvēkiem pašiem mani radīt. Iznākumi mēdz būt dažādi. Un tad nereti pats esmu vīlies, ka kāds kaut ko nepazīst vai nezin. Bet tad nu tak nav jau visi apkārt tādi gaišreģi un citādi cilvēki, kas prot otra dvēselē ieskatīties :)
Šeit un tagad sākšu pamazām mācīties.

(šī būs tā daļa manis, kas nav Cuba, kurš sadzerās, un tad vislaik smaida un dara stulbības)


<
Pirmkārt jau tīri no šodienas gribu izcelt vienu lietu sevī. Kopumā esmu ļoti neapņēmīgs cilvēks. Tādā ziņā, ka samērā reti kaut ko apņemos, reti piespiežu sevi kaut ko darīt. Un viennozīmīgi nekad nedaru neko, ko citi man spiež vai iesaka tā, itkā es pats to nesaprastu (nu tas laikam par dzīvotmācītājiem, kuri nevienam tā īsti jau nepatīk, bet taj pat laikā dziļi kaut kur sevī mēs zinam, ka šie cilvēki ir ļoti vērtīgi savā ziņā. Neviens jau tev tā īsti nemācīs dzīvot, ja viņam būsi vienaldzīgs). Bet ir arī ļoti pretēja īpašība manī: ja es kaut ko apņemos izdarīt, ja es dodu solījumu - es eju līdz galam. Reizēm šī īpašība pārvēršas par ļoti mazohistisku. Bet tā nu tas ir. (lūdzu nejaukt solījumus ar maziem dzīves pakalpojumiem)
Tad vēl esmu cilvēks ar ļoti augstu godaprātu. Nu principā visādi - gan sociālajā vidē vienmēr man mans gods ir svarīgs. Un, nu jā, arī laikam pēc rakstura esmu tas, kas atdotu savu dzīvību varonīgi, nekā nomirtu no vecuma, lai arī zinu, no malas tā nemaz nepateiks. Starpcitu man vēl ir tāda viena sisīga īpašība - skatoties filmas, kur kāds varonīgi nomirst, man gandrīz vienmēr nibirst asara. Seja ir rāma, mierīga. Tad nu cenšos to asariņu paslēpt, ātri noslaucīt, kamēr neviens nemana ;)
Kopumā pēdējie 2-3 dzīves gadi mani ir diezgan nopietni pārvērtuši. Un nebūt ne sliktākajā nozīmē, kā tas varbūt varētu šķist. Jā, esmu pieņēmies svarā - tā ir viena lietiņa, ar kuru nu tad esmu arī apņēmies cīnīties (bet šo es neesmu teicis, ššš). Pirmkārt jau esmu kļuvis samērā finansiāli neatkarīgs. Ja kaut ko kārojas - pērku. Ja gribu kur aizbraukt - braucu. Esmu pēdējā laikā sācis dzīvot taupīgi. Arī uz cenām veikalos esmu sācis skatīties. Daļēji tas vispārīgās pasaules ekonomikas situācijas iespaidā. Daļēji personīgu iemeslu dēļ. Atceros savos skolas laikos galīgi nemācēju iekrāt naudu. Pat biju izveidojis sev riktīgu krājkasi, aizmūķējis tā, lai nevarētu dabūt vaļā, tad nu ik nedēļu tajā metu kaut kādus santīmus, ko biju iekrājis no pusdienasnaudas. Ilgi gan tā krājkase ciet nestāvēja. Tas tādēļ, ka izklaide, izpriecas man vienmēr dzīvē ir bijušas pirmajā vietā. Galu galā tieši tādēļ mēs to naudu pelnam - izklaidei. Ja kāds domā - dzīvoklim, ēdienam, elektrībai... muļķības! Nākamais solis būtu dzīvot saviem pēctečiem, taču līdz tam līmenim vēl savā dzīvē neesmu paspējis nonākt. Diemžēl, bet, varbūt - par laimi.
Prātā esmu pozitīvs, jauks, sirsnīgs cilvēks. Un emocijas lielākoties paturu pie sevis, ar dažiem izņēmumiem, kurus citreiz sanāk nožēlot. Vēl kādu laiku atpakaļ biju ļoti emocionāls cilvēks. Šajā lauciņā esmu pietiekami pamainījies.. bet ne pavisam. Dzīve bez emocijām kļūst pārāk akmeņaina :)
Vēl man ir ļoti liela atbildības sajūta, kura manāmi ir pastiprinājusies pēdējo 3 gadu laikā, kopš strādāju tagadējā darbā. Principā jau, ja man tādas nebūtu, es jau sen tur nestrādātu. Vispār arī tīri iekšējā ranga ziņā, uzņēmumā uz doto brīdi esmu ļoti vērtīgs darbinieks. Negribas sevi lielīt (arī īpašība, kas man nepatīk, taču būtu jāiemācās), bet teiktu, ka esmu viens no atslēgas darbiniekiem šobrīd, bez kura uzņēmumam ietu gaužām slikti. Arī esmu ļoti lojāls cilvēks. Tādējādi neesmu padevies daudziem konkurentu vilinājumiem. Jāpiebilst, saprātīgums reizēm var lojalitāti uzvarēt. Šis darbs man arī ir devis daudz iespējas paceļot pa pasauli, padzīvot greznās viesnīcās, satikt dažādus bagātus (vārdus nesaukšu, jo te neiet runa par slavenībām - sou, tie vārdi neko neizteiks) un ne tik cilvēkus, izveidot kontaktus ārzemēs, attiecīgajā sfērā. Jā, ir arī daži cilvēki, ar kuriem šādi esmu sapazinies braucienos, kuri mani ir aicinājuši ciemos pie sevis. 2-us no tiem īpaši spilgti atceros. Viens bija no Taivānas, otrs - no Sīrijas. Darbs protams arī nes pietiekami daudz stresa. Esmu diezgan regulārs zibens novedējs, kas reizēm mēdz ietekmēt arī manu ārpusdarba dzīvi, kurā samērā pabieži izvadu šos zibeņus, piedzeroties līdz bezfilmai. Vienreiz šādi arī piedzēros komandējumā uz Turciju. Plašākai publikai labāk nezināt, ko tad nu es taj viesnīcā sadarīju.
Ļoti spilgti atceros skolas gadus. Īpaši vidusskolas, kā arī pāris gadus pēc tās, kad mūzīgi biju "vakara nagla". Jā, esmu dzimis zem kaut kādas zvaigznes "Izcelties". Jāatzīst gan ka liela daļa šo izgājienu nav īpaši labā nozīmē, jo "izcelties" esmu iemanījies lielākoties alkohola reibumā. Nu, jā - no šiem pāris teikumiem var secināt, ka alkohols ir man labs draugs. Bet nevajag pārspīlēt, kā daži no maniem draugiem to mēdz darīt. Es neesmu atkarīgs. Es nekļūstu agresīvs - gluži otrādi. Paprasiet jebkuram, kas ir saticis mani "zem grādiem". Ir protams izņēmumgadījumi, bet tādi ir visiem. Un ne ja alkohols ir pie vainas tajos.
Vēl esmu diezgan liels sociopāts. Un arīdzan "vērtājs". Es ļauju citiem spīdēt, un ja vajag, pat aizdodu sevis paša gaismu. Jo mans mērķis nav būt topā. Būt slavenam - tas noteikti nav mans mērķis. Man nepatīk plaša publika.
Patīk sirsnīgi parunāt. Savulaik esmu ļoti daudz kalpojis kā "dvēseles kratīšanas objekts". Pēdējā laikā retāk. Drošvien tāpēc, ka pats esmu kļuvis sociāli neaktīvs. Da un vispār arī draugus pēdējā laikā atstumju. Laikam man vienkārši pietrūkst telpas.
Kaitīgie paradumi: alkohols un cigaretes. Jā, lai arī šobrīd esmu atmetis, taču ik pa laikam atļaujos kādu cigareti nokūpināt. Esmu pīpējis žali (kā jau daudzi), taču nekad neesmu sajutis nekādu efektu. LAikam slikta zāle bijusi or smth. Anyway, tādēļ arī nepīpēju.
Esmu arī diezgan viltīgs. Principā varu panākt jebko, ja ļoti sagribu. Īpaši sociālajā jomā. Par šo tēmu neko vairāk nerakstīšu. Katram no mums ir savas viltībiņas, kuras mēs negribam atklāt.
Ir vēl tāda lieta, ka esmu samērā neitrāls daudzās tēmās. Tādās kā politika, patriotisms, u.c.. Arī savā ziņā mūzikā. Arī neesmu fans. Neprotu fanot. Viss šaj rindkopā pieminētais ir tāpēc, ka es uz lietām skatos no visām pusēm. Ne vienmēr iznāk. Bet, piemēram, es neesmu "nacists", jeb man nav naida pret krieviem. Jo es ļoti labi apzinos arī viņu skatījumu un situāciju. Tas tik tāds piemērs, bet neesmu no tiem, kas ies ar plakātiem ielās tikai tāpēc, ka mani draugi ies. Jo lielākoties gadījumu es saprootu, ka bieži vien tas ir ļoti subjektīvs bara viedoklis, kuru nereti mediji sakurina vēl vairāk. Man tomēr vairāk patīk argumentēta diskusija, nevis dūru vicināšana. Tīri no psiholoģiskā viedokļa - izvicināt dūres ir vērtīgāk, taču no lietderīguma puses... tomēr pirmais.
Privātajā sektorā iet gaužām bēdīgi. Lielākoties jau paša dēļ. Varbūt tādēļ, ka ir lielākas prioritātes dzīvē uz doto mirkli, lai gan izveidot savu ģimeni, protams, ir viens no manas dzīves lielajiem mērķiem. Bet visam savs laiks. Pienāks - labi, nepienāks - nekas. Vispār jau es zinu, ka pienāks. Esmu pietiekami foršs :)
Nav jau arī tā, ka manī ir tikai labās īpašibas. Sliktās cenšos apzināties, dažreiz arī tās novērst.
Labi, mazie un lielie, pietiks šodien rakstīt, jo man šausmīgi gribas ēst!!! :)


P.S. Ā! Jē! Un marta beigās dodos uz Romu :)
>