Njā.
Laiki, kad mums galvās grūda visādas tā laika lietas par to, kāda ir pasaule, sūtīja uz pionieru nometnēm, kad skatījāmies "Nu, pagaģi!", uzskatot to par labāko pasaulē radīto multfilmu, nezinot, ka kaut kur citur mūsu vienaudži skatās kā Džerijs Tomam mutē bāž aizdedzinātu dinamītu, kaut kur... citādā pasaulē... cilvēki apmeklēja pasākumus kā, piemēram, šis un dauzījās līdzi savam laikam. A ko mēs? Tad, kad tie laiki jau ir galā, joprojām esam sajūsmā par tiem, un cenšamies kaut uz mirkli iejusties tajos, apmeklējot nu jau vecu muzikantu koncertus. Jo kaut uz mirkli katrs no mums ir iztēlojies sevi tajā laikā, citādā pasaulē.
Ir jau tāda lieta, ka tajā laikā lielākā daļa no mums vēl bija bērni vai skolnieki. Bet savā ziņā, es labāk gribētu uzaugt apmeklējot rokzvaigžņu koncertus un no bērna kājas fanot par ģitārām, nevis kaut kad dzīves vidū secināt, ka ja vien būtu iespēja piedzimt citā vietā, es to ilgi nedomājot izmantotu un jau savos bērna gados nēsātu džinsus un audzētu garus matus.
Tā lūk.