Savi ~500 km šodien nobraukāti.
Tāpēc nolēmu, ka atpakaļceļā jāpaņem rums. Jo rums ir mans draugs. Tas nes ļoti daudz laba. Nekad neprasa neko pretīm. Viņš vienmēr dod un neņem. Nekad nepieviļ, nemelo, neatriebjas, netaisa konspirācijas, neaprunā, nepadara sevi Dieva lomā un vispār pieņem mani tādu, kāds esmu, nemēģinot kaut ko mainīt. Nekad nemēģina izcelties vai būt labāks par saviem kaimiņiem plauktā. Jo saprot, ka visi ir svarīgi un būtiski. Katram sava loma. Jā, tādā ziņā mēs esam līdzīgi. Un man viņš ir labāks par tiem pārējiem, bet es par to skaļi nerunāju. Mēs vienkārši abi to zinam. Tas vienmēr ir klāt grūtajos brīžos. Ir klāt arī jautrajos brīžos, lai dalītos ar prieku. Nekad nemelo, neliekuļo. Lieki nerunā. Saka tikai būtisko. Mēs saprotamies bez vārdiem. Cik jums ir draugu, ar kuriem var saprasties klusējot? Man ir. Bez ruma ir arī citi. Bet rums vienmēr ir klāt, kad to pasaucu. Un pat, kad nesaucu. Tas mani nekad neaizmirst. Viņš ir visur, kur esmu es, ja man viņu vajag. Kad man viņu nevajag, viņš saprotoši stāv plauktā un klusē, gaidot īsto brīdi. Dažreiz mēs sastrīdamies par niekiem. Bet abi saprotam, ka tie ir tikai dzīves sīkumi. Dodam viens otram laiku to saprast. Paburkšķam viens uz otru, un tad atkal esam kopā. Jo kas gan ir tie miljons dzīves sīkumi pret vienu īstu draudzību. Ruma sabiedrībā rodas tik daudz joku, smiešanās. Ar rumu arī varam ilgi sarunāties ne par ko. Vienkārši sēdēt un runāties. Dzīt jokus, par kuriem paši smejamies. Nē, smejos es - viņš klusē. Tas manī izraisa smaidu pat visskumjākajā un drūmākajā situācijā. Tas manī rada vēlmi domāt labu, darīt labu. Tas rada pozitīvismu, un aizdzen negatīvo. Rumu es varu atpazīt pēc smaržas. Varu to atpazīt pēc garšas, jo mums ar viņu ir bijis daudz mutiskā kontakta. Varētu rakstīt vēl un vēl.. galu galā tik daudz gadi jau pavadīti kopā. Tik daudz kas bijis. Un būs! :)

Un tad šodien braucot cauri Daugavpilij, es aizdomājos par dzērājiem. Par tiem īstajiem. Par to, ka viņi citiem nepatīk, viņi smird. Bet no otras puses, kas viņi būtu bez alkohola? Vai tiem maz būtu kāds prieks dzīvē? Vai labāk būtu, ja tie staigātu apkārt un īdētu par avām nelaimēm? Manuprāt, labāk, lai katrs meklē savu laimi un atrod, lai arī kāda tā būtu, nekā staigā nelaimīgs. Protams, manā gadījumā - tā nav mana laime. Tas ir vienkārši draugs. Viens no.

Nu, tad, pēc brīža es pacelšu tostu. Tostu par rumu. Lai rums ir visur un vienmēr. Lai tas nekad mūs nepamet. Jo bez ruma šī pasaule būtu daudz skumjāka! :)
Un man būs patiess prieks, ka arī Jaunajā Gadā tas būs līdzās ar mani.