MĪ un Šē
Cilvēki IR jocīgi.

Nu.. tas ir tā, ka, pieņemsim, ir 2 cilvēki ar kaut kādām attiecībām. Viņš un viņa. Kādu dienu viens no viņiem saprot, ka attiecības iet strupceļā, jo tam cilvēkam rodas aizdomas, ka tam pret otru sāk parādīties dziļākas par draudzību jūtas.

Kas notiek tālāk?... Tālāk 2 cilvēki, kas savulaik diezgan daudz kontaktējās, ir spiesti viens no otra slēpties.. bēgt.. izvairīties. Jo viens otram vēl to labāko...

Bet tad viens no tiem saprot, ka viņš negrib to, dēļ kā tas viss notika. Viss, ko viņš grib - saglabāt tās vecās attiecības. Draudzību. Viņš nav drošs par to, kas notiks tālāk... taču viņu vienmēr mocīs sajūta, ka viņš (jeb apstākļi, kuros viņš nokļuva toreiz.. jeb, ja to cilvēku labāk pazīst, tad drīzāk teiktu, ka tas bija viņa raksturs, kas ir ļoti saņu pilns un naivs... kurš kaut ko iedomājas, un tad stipri, stipri tam tic. Līdz šai ticībai pazūd jēga, un viņš saprot, ka tas ir bijis tikai sapnis, pasaka... pašapmāns. Jo nekas nebija īsts... bet vai jebkurš spēj ticēt neīstam? Vai jebkurš spēj ticēt pasakai?) ar savu stulbo sapņošanu ir sagrāvis savā dzīvē tik daudz... un šī nu ir reize, kad šis cilvēks tiešām vēlas tam pielikt punktu. Ak jēl... zinu, ka kādreiz skolā/bērnudārzā cilvēki bieži vairījās no tiem, kam viņi patīk, un ja nav atbildes sajūtu... Bet manuprāt tas nav pareizi. Es atzīstu, ka daudzi mani uzskati ir samērā nepareizi un aplami. Tas liecina par to, ka es atsevišķās jomās tikai pieredzi gūstu.. un es daudz ko vēl nezinu. Bet es ar katru dienu mācos... kļūstu gudrāks. Tāpat kā mēs visi. Un zinu to.. ka reiz tika grautas attiecības starp personu A un personu B, kuras personai A ļoti daudz nozīmēja, ko tā nevar apgalvot par personu B. Taču kas notiek tagad? Tagad persona A grib pārliecināt personu B, lai tiktu aizmirsts viss, kas bijis pēc tam... un atsāk visu no brīža, pirms sākās nesaskaņas. Tas arī ir viss, ko es vēlos panākt. Un man tas IR svarīgi.