Nekas nav nemirstīgs. Jo viss ir mainīgs. Tiklīdz kaut kas mainās, tas mirst, bet viņa vietā nāk cits. Citreiz labāks, citreiz sliktāks... kā jau parasti dzīvē.

Un mēs sākam sijāt. Mēs vairs negribam laist sev klāt "sliktākus". Mēs laižam sev klāt tikai labākus... un pēc tam vēl labākus.. un vēl...

Bet kas tad īsti ir labāks? Varbūt tas, par ko mums ir labākas domas?

---------------------------------------------------------------------------------

Daudzi dara kļūdu, kad viņi kādu savu īpašību, kas padara viņus atšķirīgus no citiem, mēģina slēpt vai tikt no tās vaļā. Patiesībā es gribu sacīt, ka tas ir nepareizi. Šis atšķirīgums jūs padara īpašus! Varbūt daudzi to nesaprot.. varbūt šis īpašais kādreiz grauj mūsu pašapziņu, un rada gavā domas "ak, kādēļ es neesmu tāds kā citi?". Bet tas ir pašapmāns. Savas vērtības neapzināšanās. Patiesībā - jo vairāk cilvēkā ir atšķirīgā (dīvainību), jo īpašāks tas ir. Un vienmēr atradīsies kāds, kas tevi ievēros, sapratīs, pieņems. Jo TU ESI ĪPAŠS. Un no tā nevajag mēģināt tikt vaļā.

Personīgi mani piesaista tikai īpaši cilvēki. Jo viņi man ir interesanti. Atšķirīgais mani piesaista.