aiz putniem. Sūdains stāstiņš
Ja vien man šeit nebūtu tagad jābūt, es ietu ārā. Pasēdētu kādā kafeinīcā, vai nopirktu baltmaizi un ietu barot putnus.

A man jāsēž. Ciest nevaru bezdarbību. Ir dienas, kad darba tik daudz, ka tu tam pretojies, lai varētu veltīt laiku sev mīļiem cilvēkiem... a ir dienas, kad Tev šķiet, ka Tu velti tik daudz uzmanības Viņiem, ka Tu jau Viņiem esi apnicis. Neko jaunu vairs nevari pastāstīt. Tu esi tukšs. Neinteresants. Tu esi Sūds.

Un kāpēc? Jo Tu kļūsti pats sev pretīgs. Jo tu paliec riebīgs. Un tu sāc saprast, ka tu neesi Sūds, bet gan ūber liels, smirdīgs, brūns Mēsls. Jo tu neesi nekas. Un vienīgais, ko Tu vari darīt, ir priecāties par to, kad kāds Tev uzkāpj. Jo tad viņam smird kāja. Tu ļauni pasmaidi.. bet ne ilgi. Jo pēc kāda laika Tu sāc nožēlot par to, ka Tu esi Sūds. Un Tu smirdi.

Un turpmāk Tu būsi Sūds, kurš nesmirdēs, kurš neļaus sev kāpt virsū, un kurš celsies augšup līdz izgaros gaisā. Un tad šis Sūds būs visapkārt, bet neviens viņu neredzēs. Bet visi jutīs tā klātbūtni. Un mazi bērni skriedami pa ielu bļaus: "Eu, mammu, es esmu Visuvarenais Sūds!" &D


Šūds-power!

Dīvaini ir tas, ka ir brīži, kad uzmanība ir vajadzīga Tev... bet ir brīži, kad citiem ir vajadzīga Tava uzmanība. Bet Viņu ir tik daudz, ka Tev vienkārši visiem nepietiek laika... un Tu daudzus zaudē, jo Tu neproti pateikt, cik dārgi viņi Tev ir. Tu klusē... un Tu aiziesi klusēdams...