Bruninieka asaras.
"Atradu tevi draugos.. ko nu? Vai veel nebuus par agru? Vai tev veel saapees mani redzot? Un tikai lai tev buutu vieglaak - es kluseeju. Un lauju Tev mani aizmirst... Jo zinu, ka tu nespeesi gaidiit tik ilgi, kad es buushu gatavs.

Bet mees dziivosim... un cereesim."

Tu katru reizi kaapjot uz zirga ceri, ka es Tev jaashu pretiim... Ka paraadiishos nenokurienes, iznirshu no mezha... un traukshos Tev pretiim... Bet es nevaru. Tu zini kaa bija ieprieksh. Tu zini ko man noziimee briiviiba. Tachu tu vari iemaaciities mani tureet buurii, liekot man ticeet, ka esmu briivs. Ak dievs, kaapeec es peekshnji sajutos tik vainiigs... Es tev soliiju. Tu man... Tu notureeji savu vaardu. Es ne. Un tagad es vairs neesu tavas rokas cieniigs. Es devu soliijumu, kuru nespeeju tureet.

Es ceru, ka tagad manaa vietaa jau ir kaads cits. Vinjsh nekad nebuus kaa es... bet varbuut vinjsh spees aizpildiit to plaisu Tavaa sirsninjaa, kuru es izveidoju. Ak Kungs, taa ir viena no lietaam savaa dziivee, kuru es sev nepiedoshu, liidz nepaarliecinaashos, ka Tev tagad ir labaak, nekaa bija tad...
Es vienmeer buushu ar tevi, bet ne blakus. Es Tevi sargaashu, bet neraadiishos. Es vienmeer palikshu par tavu bruninjieku... tachu droshvien par Princi vairs ne.