<
Nu esmu beidzot mājās.
Šorīt nokāpu no prāmja, pa ceļam uz mājām arī ieskrēju pie BoRdo, lai apsveiktu pagājušajā Dzimenē.

Ares(Ores) kalni pievarēti.
1. diena = 2h ripoju lejā pa "zilo" trasi.
...
6.,7. dienas = pievarētas "melnās" un "sarkanās" rases svilpojot.

Vispār slēpot izrādās ļoti vienkārši. Tikai vēlams mācīties kaut kur lielos kalnos, lai trases būtu garākas, nevis 30 sec brauc lejā, un tad 2h stāvi rindu uz augshu, kā tas ir Latvijā (bik pārspīlēju).

Uz dzimeni ar šis tas iepirkts: Jameson, Jagermeister, Mekow Cognac (konjaks) un Cointreau (uz pudeles bija rakstīts, ka jamo izmantojot Kosmopolitana pagatavošanā. Principā nav nekādas nojausmas, kas tā pēdējā pudele ir, bet 40% tur ir.. tad jau būs ok &).

Par Zviedriju joprojām esmu sajūsmā. Šķiet, ka Latvijai un citām Ex PSRS valstīm līdz šim līmenim nenonākt nekad, jo cilvēku temperaments ir cits.

Tur cilvēki ir ar labām manierēm, "audzināti", attīstītāki sociāli. Tur tu vari atstāt slēpes, mašīnu, somu, dajebko dajebkur, un nebaidīties, ka kāds to nozags, kamēr tu būsi pats tālu prom. Tur nav jāraizējas, ja esi aizmirsis aiztaisīt savas mājiņas durvis vai auto. Viss ir savādāk. Daudz patīkamāk.
Stāvot rindā uz bugeli, nav tādu "meža cilvēku", kas centīsies grūstīdamies un nagļakā tikt ātrāk cauri rindai. Tur cilvēki ciena viens otru un apkārtējos. Ehh.. atgriežoties Latvijā rodas sava veida riebums un nožēla, taču tās ir manas mājas. Tēvzeme. Un nekur nav tik labi kā mājās.. lai arī kādas tās būtu. &)

Ha, ar Andreju visu nedēļu kritām uz nerviem "kaimiņiem" (citiem kolēģiem), ejot pie viņiem "skatīties futbolu", tukšojot viņu alkohola krājumus &))

Vispār baigi patīkami redzēt un būt kopā ar kolēģiem arī ārpus darba. Jo citādi redzot viens otru sanāk runāt tikai par darba lietām, jo katrs ir iegrimis dažādu problēmu risināšanā, un bieži vien nav pat tik daudz laika, lai apjautātos kā iet, utt.

Visu nedēļu nodzīvoju kopā ar Andreju, viņa sievu un 8 mēnešus jauno bērnu - Amēliju, kuram ļoti iepatikos. Principā arī par bērniem sanāca uzzināt biku vairāk, un varbūt vairs nav tik ļoti no viņiem bail (atbildības ziņā). Pirms tam man viņi likās tik trausli, ka pat pieskarties bija reizēm bail.

Ai nu vārdsakot forši. Kā viens zviedrs par mani teica, ņemot vērā cik dienas esmu uz slēpēm braucot pa melnajām trasēm: "I'm really impressed". Un es ne mazāk. Nekad nebiju iedomājies, ka man varētu padoties kāds no ziemas sporta veidiem.
>