Tā kā pat negribētos atzīt, ka jūtos pasūdīgi.. taču ja noignorēju savu spītību ... tā ir.
Es nesaprotu, kas pēdējā laikā notiek, taču arī man sāk aptrūkties spēku.
Un kā gan tie var neaptrūkties, ja tu sāc just, ka tev reāli kaut kas vairs neiet no rokas. Konkrēti.. man ir viens aparāts, kurš ir pamatīgs klupšanas akmens. Es pat nezinu, vai manas kaut kāda veida apmācības trūkuma dēļ, vai tā labaratorija ir vienkārši "melnais caurums" (kas pēdējā laikā kļūst samērā ticami), taču, ja agrāk man tā labaratorija patika.. un arī es tur patiku.. tad tagad man jau sāk palikt kauns tur rādīties, jo vienkārši notiek viens bojājums pēc cita. Protams, pie tā, ka aparāts plīst, vainīgs neesmu. Bet ja es kaut kāda iemesla dēļ nespēju ar pirmo piegājienu kaut ko saremontēt, tad tas kļūst slikti.
Un vispār šomēnes esam uzsākuši jaunu aparātu modeļu (no jaunas firmas) uzstādīšanu. Šobrīd jāatzīst, ka mans pirmais iespaids, toes ieraugot vasarā Romā, bija nekļūdīgs. Ja no 2 uzstādītiem aparātiem nevar strādāt pat uz viena no tiem, jo ar rezultātiem notiek brīnumi... tad nu ... tad..
.. ehh.. pēdējā laikā ar vien biežāk sāk galvā nākt vājuma domas... pazīmes.. vienkārši ņemt un atmest tam visam ar roku.. tas taču ir visvienkāršāk, vai ne? Vienkārši uzlikt visam mīksto.
Tikai kuram gan te ir iekšās padoties...
Ehh.. vismaz par godu savam šīsdienas īgnumam, pa ceļam no Cēsīm iebraucu Alfā , RIMI.. un nopirku savus favorītos siera salātus (šoreiz ar garnelēm).. un viskaut ko vēl, un tagad mierīgi mājās sēdēšu un atpūtīšos.
Rīt no rīta uz "melnā cauruma labaratoriju".
Hēlp! &)