Vispār...
Ir cilvēki, kas tic labam, kas zin, ko nozīmē gods... kas ir mācīti vai mācījušies paši darīt labu citiem, palīdzēt nelaimē nonākušiem...
Un ir cilvēki, kas nav mācīti, nedz arī ir ieinteresēti mācīties ko tādu. Viņiem ir citas vērtības dzīvē, un daudziem no tiem ir nospļauties uz citiem, izņemot sevi un sev tuvos.

Tā, es biju domājis...

Taču, kā jau bieži vien, īstena gudrība nenāk uzreiz. Tā ir jāaudzina. Un, diemžēl, citreiz tas mēdz mainīt uzskatus, dažreiz pat globāli. Cilvēki par labiem vai ļauniem nedzimst, cilvēki par tādiem kļūst dažādu faktoru(apstākļu) iespaidā(Tas skaidrs ikvienam). Bet vai cilvēks spēj būt labs, neapzinoties kā ir būt ļaunam? Vai varbūt sākumā ir jāaptver tā otra puse, lai nonāktu tur, kur tev jābūt.
Viegli ir lemt, nezinot. Taču, tikai zinot, tavam lēmumam būs vērtība.

Visi mēs ejam savu ceļu, bet ne visiem tas ceļš ir tāds, kādu mēs to iedomājamies. Un ne no katras kūniņas izlien taurentiņš...


Un tomēr, dievinu seno Austrumu kultūru. Un brīžiem man pietrūkst laika, kad rakstīju dažādas pārdomas uz papīra. Taču ar katru dienu apzinos, ka tiem pierakstiem nebūtu ne mazākās vērtības, ja nu vienīgi atmiņas. Jo līdz ar laiku katrs teikums, ko rakstījām pagātnē, tagadnē būs citāds. Un es ceru, ka nepienāks laiks, kad šie teikumi paliks nemainīgi. Tad dzīvei pazudīs jēga. Kas varbūt liecinās par to, ka tai pienācis arī gals.