Kaadreiz daudziem baigi patika viens manis izdomaats dzejoliits. Tas skaneeja ~ taadaa stilaa:

Ziemassveetki nu ir klaat,
katrs nu raada ko tas maak.
Man ir egle, tev ir egle...
Jaa - un vecamteevam arii.

tad luuk tagad saglabaajot tradiiciju jaauzraxta kas jauns.

Dziivoja reiz ruukjiits mazs.
Baigi garshoja tam kvass.
Vinjam bija pieci braalji -
Duudijs, Ruudijs, Nuudijs, Vuudijs, Kuuba.

A ja bez jocinjiem, kaa jau nopietnam cilveekam - man, pienaakas, tad shodien pieceljoties un ieraugot istabaa saules starus, es itkaa no jauna piedzimu. Likaas, ka es sauli neesmu redzeejis veselu muuzhiibu. Pat radaas ieksheeja sajuuta, itkaa buutu vasara. Gribeejaas jau vilkt kaajaas shortus, maukt somaa dvieli un mochiit uz Juurmalu. Bet nekaa... Naacaas vien vilkt atkal cepuri, ziemas jaku, zaabakus, bixes... un soljot uz darbu pa ledaino ielu.

Nekas, gan kaadreiz vasara atnaaks. Un tad man buus atvaljinaajums. Lai gan var sanaakt, ka atvaljinaajumaa es vai nu braukshu uz Iiriju, vai arii kaartoshu iestaajexaamenus... bet anyway: kad aaraa vasara, tad iekshaa silti un prieciigi.