Vēl viena ne-jauna filma (1975) un - nenācās vilties. Vairumam jaunlaiku filmu ir viens mērķis, nolūks - ieraust pēc iespējas vairāk naudas (diezgan loģiski, vai ne?). Vienkāršs sižets (ja vispār), kuru nevienam nevajadzētu būt problēmām saprast, lai nebūtu atsauksmes "garlaicīgi", "kaut kāds murgs", utt. Specefekti, eye-candy, dārgas un stilīgas lietas - piesaista skatītājus, tāpat kā krelles un stikliņi piesaistīja mazo saliņu iezemiešus. Filmu plakāti visi vienādi - ar lielām galveno varoņu sejām, banāliem uzrakstiem. Māksla? Patēriņa prece.

Agrāk, liekas, tā nebija - vai nu filmu veidotāji domāja arī par mākslu, nevis tikai par naudu, vai arī vidējais statistiskais skatītājs bija inteliģentāks.

Par pašu filmu - 2 daļas, 1. daļa kā Minhauzena piedzīvojumu stāsts, otrā daļa - kā Jaunsudrabiņa "Aijā" - viss saiet dēlī. Skatījos un atcerējos, kā diezgan daudz gadus atpakaļ vēstures skolotājs teica man (un tas bija domāts man) - "zivs pūst no galvas". Neatceros, gan, kas toreiz bija par vainu, nebija mājasdarba, vai kas cits.