Šovakar braucām ar riteņiem. Maršrutu kartē krāsot milzu slinkums. Braukājām pa Biķernieku, Juglas mežiem, gar Juglas ezeru. Pārmēru ilgi nebraukājām (aparātiņš rāda 2 1/2 stundas), bet kopā atkal sanākuši 40km. Rādās, šāds attālums kļūst par “normu”.
Viseksotiskākā braukšana bija Juglas mežā – braucām caur izdegušu mežu, pa akmeņainu ceļu (viss ceļš nobērts ar tādām baltām šķembām, kādas liek zem asfalta). Un tad vēl patika atpakaļbraukšana pa centru. Pulkstenis jau pusvienpadsmit, mākslīgais apgaismojums, joņoju pa Čaka ielu, mēģinot paspēt uz zaļajiem.
Ak jā, Biķernieku trasē mums pat gadījās neliela sadursme. Braucām pa slīpo, sarkanbalto trases apmali. Pa tādu šauru slīpumu braucot, visu uzmanību sanāk veltīt līdzsvara saglabāšanai un priekšējā rata vērošanai. Uz mirkli pacēlu acis lai ieraudzītu sev tieši priekšā sarkanu “tālāk nebraukt” ķēdi. Aši nobremzēju tieši pirms ķēdes, bet puisis aiz manis ielikās man pakaļā. Kā tajā automašīnas reklāmā – cik labi, ka tev tik labas bremzes; žēl, ka citiem nav :) Bet nekas, nekādu seku nebija, tikai jautrība!