Šorīt otro reizi ar (vairs ne tik) jauno riteni dabūju trīcošas kājas. Trīcošas kājas ir pēc būšanas par mata tiesu no sadursmes. Nu, it kā jau itin bieži esmu par mata tiesu no sadursmes, bet vienmēr ir tā sajūta, ka situāciju kontrolēju un briesmas nedraud. Ka, ja kas, varēšu paspēt nobremzēt, izvairīties vai apsteigt. Bet, ja sadursme sāk izskatīties neizbēgama, tad pēc tam ir trīcošas kājas. Vārda tiešā nozīmē - nestipras un ļodzīgas. Saka arī, "dabūt aukstas kājas".

Pirmo reizi man "gadījās" pie universitātes. Grasījos ieslīpi pa gājēju pāreju šķērsot krustojumu, pie kura jau stāvēja mašīnas. Brīdī, kad kritu no trotuāra, luksoforā iedegās dzeltenais un no mašīnu starpas manam iecerētajam virzienam tieši priekšā izripoja cits riteņbraucējs. Es biju ieskrējies un gaisā un nebūtu paguvis nobremzēt vai izvairītes. Par laimi viņš mani pamanīja un pasitās sāņus. Tā mums izpalika vārtīšanās krustojuma vidū pie zaļās gaismas. Viss notikums ilga pāris sekundes.

Šorīt, savukārt, bija tā. Pārdaugavas pusē pie Akmens tilta sākuma ir tāda riebīga vieta - mājas stūris, aiz kura ir stāvvieta mašīnām ar izbrauktuvi uz ielas. Es jau no bērnības piesargājos no tādām neparedzamām vietām, jo kā šodien atceros to reizi, kad ar savu pusaudzi taranēju vienu žiguli tieši sānos. Un tā, ripoju ar kādiem 20km/h un jau laicīgi metu skatu ap stūri. Un - viens brauc arī! Un jau pavisam tuvu. Vai nu mani neredzēja vai ignorēja, bet katrā ziņā nebremzēja. Instinktīvā/refleksīvā reakcija tūlīt bija bremzēt. Pa slapjo asfaltu es būtu nošļūcis mašīnai tieši degungalā, bremzes atlaidu. Tas bija ļoti ātri - mašīnai priekšā izripo mans priekšējais rats, tad jau esmu priekšā visā garumā un esmu tik tuvu, ka varētu ar kāju pa numuru iespert. Jau gaidu, kāda būs tā sajūta, kad manu pakaļējo ratu "maigi pastums uz priekšu". Laikam jau tomēr vadītājs/-a sabremzējās, jo tā arī neko nesajutu un krietnā šokā aizripoju tālāk. Atkal - nieka 2 sekundes, pēc kurām nevarēju nomierināties visu atlikušo ceļu.