Krimuldas posms bija saulains un smilšains, līdzīgi kā Cēsis-Valmiera. No saules esmu dabūjis riteņbraucēja iedegumu. Smiltis bija ik pa laikam, bet lielākoties seklas — var pārbraukt pāri saglabājot ātrumu. Braucu šo trasi jau trešo gadu (pirmais, otrais) un jau tīri labi atceros līkumus un reljefu.

Mani brāļi haizivjzēni pirms sacensībām

Mans šī brauciena rezultāts ir diezgan viduvējs, vidējais ātrums tikai 21km/h, laiks — 1:42 (Cēsīs-Valmierā par 6km garāku distanci nobraucu 1:44) Bet nu, tas viss bija, protams, speciāli. Sekoju, lai mans pulss neiet īpaši pāri 185. Vidējais pa braucienu sanāca 184. Ik pa laikam bija sajūta, ka slinkoju, varētu taču viegli braukt ātrāk. Jo tā līdz šim pierasts, — visu laiku braukt, cik tik ir spēka. Vēl viena lieta, iepriekšējā vakarā bija sanākusi pasēdēšana, kurā piedalījās arī Džeks un Daniels, un tāpēc sacensību rītā nebiju pašā spožākajā sportiskajā formā. Varbūt kāds braucējs mani atcerēsies pēc skaļām atraugām trasē (atvainojos).

Brālis Jānis finišēja 8 minūtes pirms manis, māsa mani ir redzējusi trasē (bet tomēr nespēja panākt, hahā!) Ap to vietu, kur viņa mani redzēja, ar mani cīkstējas viena sieviešu braucēja. Viņa mani ik pa laikam apdzina, bet man slinkojot spēka daudz un es viņai atkal slaidi pabraucu garām, tā vairākas reizes.

Serpentīnā uzbraucu, pirms paša finiša vēl apdzinu braucēju grupiņu, un sasniedzu arī šīs dienas maksimālo pulsu — 203. Pēc sacensības jutos gluži labi, nepārmocījies. Tādā tempā varētu vēl braukt un braukt. Atceros, pēc daža finiša pagājušā sezonā vēl piecas minūtes sēdēju zili zaļš un nevarēju atgūties.

Pēc sacensībām kā parasti putriņa un tēja; vilciens uz Rīgu nebija pārāk pilns.