actionman no klab.lv ieraksts par fotoizaugsmi

Man šķiet lieliski trāpīgs. Kaut kad senāk lasīju līdzīgu apcerējumu erfoto.lv forumā (laikam) (erfoto patlaban nestrādā, tāpēc nevaru atrast), tajā bija ļoti līdzīgi aprakstīti attīstības posmi – sākumā tiek izmēģināts viss, atstrādāta tehnika, un beidzas ar motivāciju, ar jautājumu, kāpēc vispār kaut ko bildēt.

Bildēšana man noder, lai kaut ko parādītu (riteņbraucienos, laukos un mežos, kaut kas pilsētā iekritis acīs un tā), lai sociālā vidē būtu lomā “fotogrāfs” (piem., tusiņā, es nobildēju trīs meitenes gultā, ierodas vēl viena, viens džeks, vēlviena, vēlviens, un beigās tajā gultā ir 25 cilvēki. Un man no rīta 600 bildes atmiņas kartē) un kā rotaļlieta lai pamēģinātu visādus trikus ar gaismu. Māksla būtu tad, ja es bildēšanu mērķtiecīgi lietotu, lai kaut ko paustu. Man nav māksla. Diezgan reti sanāk, ka es jau iepriekš saskatu, kas tajā bildē būs “eye catcher”, ko tā bilde vēstīs, un kāpēc tā bilde liksies pievilcīga. Biežāk es nobildēju miljonu un izlasu tās dažas, kurās nejauši kaut kas ir sanācis.

Vēl šeit var pievilkt tīmekļa žurnāla rakstīšanu. Kāpēc rakstīt tīmekļa žurnālu? Ko tajā rakstīt? Vienkārši uzdzīt apmeklējumu — apnīk tikpat ātri kā leveļu kačāšana MMORPG spēlēs. Demonstrēt savu profesionalitāti, būvēt savu tiešsaistes portfolio vai pelnīt naudu, eeee garlaicīgi. Viena lieta būtu izmantot dienasgrāmatu kā tribīni lai lielākai auditorijai izbļautu savus viedokļus un tamlīdzīgi. Un otra, pati galvenā — izgāzt savu radošumu. Cik nu ir, ja ir. Noveles un esejas man nesanāks (hei, bet es varētu kādu eseju par OOP vai MVC, jā, brīnišķīga doma), un par bildēm noskaidrojās, ka bilžu ar radošu piedomāšanu man necik nav. Bet tik un tā, turpmāk es centīšos papostīt šīs vietas formālumu, atturīgumu un stīvumu, un pa laikam ierakstīt kādas muļķības. Hohohohō!