Pirmajā šī gada izbraucienā ar velotupelītēm jau pamanījos novelties (vienā rokā GPS, kājas ieāķētas, māsa nogriež ceļu, apjukums), bet šodien pirmo reizi sezonā nonācu bīstami tuvu brīdim, kad “purns sajūt asfaltu”. Kāds pusducis pilsētnieku bija aculiecinieki brīnišķīgi virtuozam veloakrobātikas demonstrējumam un tiku pie atziņas, ka kādā mierīgā brīdī būs jāpatrennējas ekstrēmā bremzēšanā. Jaunajam ritenim bremzes vēl nav nodeldētas, ir gauži asas – viegls spiediens un abi rati nobloķēti.

Pārāk vēlu ieraudzīju, ka mana iecerētā trajektorija jau pavisam drīz krustosies ar sudrabaina mersedesa iecerēto, refleksīvā kustībā sažņaudzu abas bremzes un nākamajā mirklī jau atrados tieši virs sava riteņa. Pār stūri lidošanas moments vienmēr ir tāds – laiks uz mirkli it kā apstājas, skaudri apzinies, kas notiek, bet ir jau par vēlu ko iesākt, atliek izbaudīt. Veiksmīgi piezemējos uz kājām, un ar roku nejauši/veiksmīgi noķēru riteni aiz sēdekļa, tā ka tas nesasitās. Kāpu virsū, braucu tālāk. Ja nenotiktu ielas vidū, varētu padomāt, brīnišķīgs triāla triks.

Piemiņai uzzīmēju ilustrāciju.

Pie nākamā krustojuma tik kājas sāk trīcēt, un atceros, ka mugursomā jaunā dārgā spēļmanta, un vispār, mašīna varēja arī nenobremzēt.