Sākas mācību gada otrais semestris, visādas pārdomas

T-tā. Es mācos LU Datorzinātņu maģistru 1. kursā. Šodien sākas otrā semestra pirmā mācību nedēļa. Laiks atskatīties atpakaļ uz to, kāds bija pirmais semestris, un pareģot uz priekšu, kāds varētu būt gaidāms otrais. Un padomāt par mācībām un motivāciju mācīties.

Pirmā semestra pareģojumi piepildījās. Sistēmu modelēšana un sistēmu projektēšana – vāji. Angļu valodu pacietu sakostiem zobiem. Algoritmi, automāti un formālās valodas un Modernās programmēšanas tehnoloģijas bija līmenī.

Bakalaura studiju sākumā – uz bakalauru pašu pirmo sesiju es cītīgi mācījos. Uz Detlova eksāmeniem gāju trīcošām kājām. Vēlākās sesijās vairs tā nebija. Katra nākamā sesija sanāca arvien “bīstamāka” – darbi kļuva arvien sasteigtāki un tika iesniegti arvien tuvāk “pēdējam brīdim”. Primārajām būtu bijis jābūt mācībām, un visam pārējam – pakārtotam. Tomēr universitātei paredzētais laiks pakāpeniski tika sarucināts līdz minimumam.

Tagad, kad tā padomā, līdzīgi pagāja arī vidusskola. Atnākot mājās no skolas, stundā vai reizēm pat jau pusstundā mājasdarbi bija uzražoti, grāmatas ciet, un es pieķēries pie svarīgajām lietām. Mājasdarbi pa laikam bija izpildīti pirms stundas pēdējā brīdī vai vispār neizpildīti, kāda klade aizmirsta mājās, un mūždien no blakussēdētāja jāaizņemas pildspalva. Hmm, pamatskolā arī bija tāpat. Es vienkārši “spruku cauri”, darot tik maz, cik vien iespējams.

Universitātē netiek tik smalki sekots līdzi katra atsevišķa studenta mācībām. Ir iespējams tikt cauri, darot vēl mazāk. Otrā kursa pavasara sesijā es budžetā jau noturējos par mata tiesu – sekmību vienā priekšmetā izšķīra pluspunkti par iešanu pie tāfeles semestra sākumā. Trešajā kursā mana “uztaisīšu pēdējā brīdī un gan jau arī paveiksies” stratēģija aplauzās pret Stroda Mašīnorientēto programmēšanu (lieldatoru asembleru), es izlidoju no budžeta un par ceturto kursu maksāju. Nekas pārmēru grūts tajā priekšmetā nav. Parasto x86 asembleru biju dīdījis jau vidusskolas laikā. Mani iegāza tas, ka – darbu termiņi bija negrozāmi, darbi tika skrupulozi vērtēti – šoreiz ar vispārīgu saprašanu un intuīciju nepietika – visu bija jāzin precīzi. Un, protams, uz lekcijām pirmdienu 8:30 man reizēm bija ļoti grūti ierasties. Es to priekšmetu biju novērtējis par zemu. Ceturtajā kursā ar “9” bakalaura darbā es tiku maģistros atpakaļ budžetā.

Te es tagad esmu, nolauzis maģistru pirmo semestri. Pēdējā brīdī, uz robežas, “uz ātro” un tā. Beidzamo ierakstu atzīmju grāmatiņā dabūju pēdējā sesijas dienā. Kāpēc tā ir, vai es tiešām būtu tāds baigais sliņķis? Tas protams, bet pats sev sesijas laikā teicu, – vaina ir tajā, ka neesmu motivēts uzcītīgi mācīties.

Viena motivācija varētu būt maģistra papīrītis. Universitātes un skolas vērtēšanas sistēma tieši mudina uz to – sapelnīsi labas atzīmes, galā dabūsi papīrīti. Problēma ir, ka, atšķirībā no bakalaura studijām, tā papīrīša nepieciešamība nav vairs tik acīmredzama. He, varēšu ierāmēt un pielikt pie sienas. Bet tas būtu muļķīgi – katru reizi paskatoties uz to papīru, tas man atgādinātu – “tu iztērēji divus gadus lai tiktu pie šitā papīra. Muļķīgi, vai ne?”

Otra motivācija ir patiesās, īstās, idealizētās Universitātes sūtība – zināšanas. Mācīšanās zināšanām nevis atzīmēm. Mācīšanās zināšanu alku pēc nevis iesniedzamo darbu termiņu dēļ. Šī ir laba motivācija, un, man šķiet, ka man kāda tiesa no tās ir. Uz Modernajām programmēšanas tehnoloģijām un automātiem es gāju pacilātu soli – “es, iespējams, uzzināšu ko jaunu vērtīgu!”. Un šajos priekšmetos man ir labas atzīmes. Bet man neizdevās sev iestāstīt, ka patiesi gribētos izzināt un iemācīties visus smalkumus par modelēšanu ar UML līdzekļiem. Vai precīzāk, man bija un ir sajūta, ka no tās modelēšanas būtiskāko un vērtīgāko es jau zinu (“man jau pietika, paldies”). Un zināšanu alku motivācija pazūd. Paliek mājasdarbu termiņi — biedinājums izlidot no budžeta.

Es piekrītu, ka reizēm ir tā, ka citi labāk zin, kas man ir vajadzīgs. Vidusskolā eksaktos priekšmetus vajadzēja mācīt, lai vai literatūrā sacerējumus rakstīt ir varbūt reizēm aizraujošāk. Augstskolā matemātikas apakšnozares vajadzēja mācīt, lai arī vienkārši programmēšana vai mājaslapu dizaina ķibināšana ir vieglāka un parasti saistošāka. Bet par UML, man liekas, tur kāds šauj greizi. Par klašu diagrammām un OCL, man atmiņā stāv, mums mācīja jau bakalauros. Tagad sistēmu modelēšana bija A daļas priekšmets. Semestrī, kas tagad sākas, ir 3 ar UML saistīti priekšmeti, no kuriem viens man ir obligāts.

Un tā, visbeidzot, ko es šajā semestrī mācīšos. Trīs priekšmeti man pienākas obligāti:

• Ātru algoritmu konstruēšana un analīze (asoc.prof. Juris Vīksna) (šo es droši vien būtu ņēmis tik vai tā)
• Programmatūras testēšana (prof. Jānis Bičevskis) (ir jau mācīts bakalauros, waste of time)
• UML lietošana programmatūras izstrādē (prof. Audris Kalniņš)

Pats klāt no piedāvātajiem patlaban esmu izvēlējies:

• Kompilatori (lekt. Mārtiņš Opmanis)
• Matemātiskā loģika (prof. Kārlis Podnieks)
• Tīmekļa programmēšana (doc. Kalvis Apsītis)

Tīmekļa programmēšana ir pusobligāta – to nav obligāti jāņem šo semestri, bet kaut kad jāpaņem ir. Pārējos piedāvātos kursus un lielisko LUIS saskarni var apskatīt šeit

Kā ies šajā semestrī? Tā droši nevar zināt, uz nevienu lekciju vēl neesmu bijis. Bet paredzu, ka uz četrām no sešām lekcijām varēšu iet ja ne ar lielu entuziasmu, tad vismaz bez riebuma. Atlikušās divas – kaut kā jāiztur.