Sākumā tā bija vienkārši apreibināšanās. Cik tad tur daudz vajadzēja, pāris aliņi vai dažas čarkas brendija ar koliņu. Reibuma radītais vieglums, atbrīvotība, sadzīvisko raižu aizmiršanās, pārspīlētā familiaritāte un vaļsirdība. Uzgriezām basus tā paskaļāk lai kaimiņi arī līksmo, jutāmies vienkārši kā kingi. Nu un tā, ilgu laiku tā bija sirsnīga pieļurbāšanās, kurai sekoja tāpat sirsnīga ālēšanās vecrīgas klubos.

Otrā fāze iestājās ar laiku, kad reibuma sajūta jau bija labi iepazīta un senāko eiforiju vairs neradīja. Lai gūtu gandarījumu, darījām visādas krutas lietas. Prikola pēc nesām uz mājām ceļazīmes un taksofonu klausules, braukājām ar mašīnu pa centru ar skaļi uzgrieztu tuc-tuc un klaigājām uz garāmgājējiem. Kāpām elektrības stabos, izpeldējāmies pilsētas kanālā, bez drēbēm vazājāmies pa ielu. Slidotavā, ar skandošām mugursomām mugurā, spēlējām spēli, kurš minūtē paspēs apgāzt vairāk slidotājus.

Otrā fāze nemanot pārgāja trešajā, izdarībām kļūstot arvien agresīvākām. Šajā fāzē patlaban arī esam. Klubos, ja esam barā, velkam uz kašķi, uz rokas uzmauc to bleķi un tad baigi normāli dot bietē. Adrenalīnu forši uzkačāt var arī, piemēram, šādi – dzērumā izvelties uz ielas un piekaut pirmo pretimnācēju, lai arī kas tas nebūtu. Vienreiz gan norāvāmies no kaut kādiem urlām. Vienam pusaizmigušam mentam noņēmām steku un pašu samizojām. Foršas sajūtas, un zaudētājs katrs, kurš kaut reizi mūžā neizmēģina tā normāli aplikties.