Pirms laiciņa es sūdzējos par “Sistēmu modelēšanu” un nu ir laiks pažēloties par vēl vienu lekciju – Sistēmu projektēšana. Katrā lekcijā pa kārtai uzstājas studenti ar prezentācijām. Viena daļa stāsta par informācijas sistēmām, kuru izstrādē vai uzturēšanā ir piedalījušies, daļa stāsta pa nodaļai no kaut kādas grāmatas par, droši vien, sistēmu projektēšanu. Pasniedzējs Jānis Bičevskis pa laikam uzdod kādu jautājumu.

Kas tad man šeit nepatīk. Nekas nepatīk. Visa tā kursa tēma man ir netīkama – par monstrozu, pielāgotu, lietotājam parasti nedraudzīgu, pelēku un šķebinošu sistēmu taisīšanu. Analītiķi, diagrammas, UML, komponentes un izstrādes cikli, un arhitektūra, un visādas MS un JAVA tehnoloģijas, neiztrūkstošā SQL datubāze, kaut kādi pašizdomāti XML formāti vēl par vidu un finālā, kā vienmēr, dirsā darbs un materiāli. Nu labi, es patlaban esmu tādā dvēseles stāvoklī, ka varētu virst ārā negatīvas emocijas cik patīk ilgi. Un es varētu savas nepatika arī argumentēt un tā tālāk. Bet īsumā – nepatīk, nepatīk, nepatīk. Neej uz šo lekciju, šeit tev izzombēs prātu un tu paliksi par ER-diagrammu astronautu. Kaut ko par kursa kvalitāti un “vērtīgumu” stāsta arī fakts, ka te ir 50% obligātais apmeklējums. Kā arī, jau agrāk izpētīta likumsakarība, ka, jo nejēdzīgāka lekcija – jo vairāk laptopu uz galdiem. Šeit, pārlaižu acis auditorijai, katrs otrais paslēpies aiz ekrāna. Es tai skaitā – lasu Designing Interfaces