Brauciens uz jūru un veselīgs dzīvesveids

Tā vienkārši brauciens no pārdaugavas uz jūru pie Daugavgrīvas nekas tāds īpašs nebūtu – ceļš zināms un ātrs, čiks un nekā nav. Tomēr lietus citādi neinteresanto braucienu krietni “atsvaidzināja”. Kad es divos pamodos, spīdēja saule. Vēlāk apmācās, un vēlāk atkal spīdēja saule un es braucu ārā. Vairījos no peļķēm un drusciņ škrobējos, ka arī uz tikai mikla asfalta lielākā ātrumā met gaisā ūdeni. Dubļusargu man nav, un negribās sapurgāt jauno, smuko, tīro mugursomu.

Pavisam neilgā laikā tiku līdz Bolderājai, bet pamazām pilināšana palika stiprāka un tā uz kādām 40 minūtēm piemetos pieturā ar jumtu. Nē nu, man nebija garlaicīgi. Sākumā es sabildēju visu visapkārt. Tad es ēdu līdzpaņemto ābolu un lūrēju uz pieturā apstājušā autobusa pasažieriem, viņi lūrēja pretī. Pa tam lija arvien stiprāk. Bet pamale gaiša. Vēroju, kā pāri ceļam pamazām sāk sarosīties fūres šoferis – iekurbulē motoru. Pēc krietna brīža paveras kabīnes durvis un pa tām krūmos ielido zaļa pudele. Tad es vēl uzspēlēju spēlītes telefonā un lietus ar jau bija mitējies. Braucu tālāk.

Vispār mērķis bija tikt uz molu, bet, kā jau varēja google mapos skatoties nojaust, tur visur apkārt muitas zona, osta, šlagbaumi etc. Braucot pa draņķīgu ceļu gar ostas teritorijas betona sienu man jau vairs nemeta gaisā gandrīz tīru ūdeni kā uz šosejas – meta gaisā smukus dublīšus. Bet es domāju – nepadošos tak pie pirmās dubļu peļķes, mājā ir veļasmašīna. Ķēde un zobrati palēnām sāk šņirkstēt.

Uz molu tātad netiku, gar jūras malu tiem betoniem izskatījās gluži viegli tikt garām, bet nē nē, man bail no visiem tiem sargtornīšiem. Priecājos par draudīgajiem mākoņiem un foršajiem viļņiem un tā, līdz ievēroju, ka piekrasti var saredzēt tikai pāris kilometrus, – tālāk viss pelēks. Tad es satraukājos, un murminot “fuk fuk fuk” ātri paunājos un laidos lapās. Tā kā nekāds milzu gabals nav jābrauc, ļāvu sev netaupīt spēkus un ar baudu lidoju pāri zemes negludumiem. Nebiju vēl lāga ticis ārā no Daugavgrīvas, kad lietus mani arī panāca – gāza jau pa riktīgam. Iemuku pieturā. Uzdzēru līdzpaņemto burkānu sulu. Lija un lija un lija, un man ar savām diezgan slapjajām drēbēm sāka mesties vēsi. Kad pēc kādām 40 minūtēm netaisījās pārstāt līt, nolēmu, – labāk žiglāk mājā siltumā, nevis te vēl ilgāk aukstumā marinēties. Brauciens atpakaļ, protams, bija varen ātrs – jo lielāka slodze, jo siltāk.

Braucot iekšā Rīgā sākās izklaides – dažāda dziļuma peļķes ceļmalās. Tā kā dažkārt tās peļķes sniedzās pāri visam ceļam un apbraukt nebija iespējams – dūru cauri. Pāris reizes gadījās trāpīt dziļākās vietās – tā apmēram līdz trešdaļratam. Slapināšanās kulminācija bija, kad es lēni minos cauri īpaši pamatīgi applūdušai ceļa daļai un apdzenošais busiņš apveltīja mani ar vilni, kas noskaloja no galvas līdz ūdens līmenim. Es biju afektā no tāda šķiediena, un netālu esošā pieturā cilvēku uzjautrinātās un smaidīgās sejas liecināja, ka viņi arī ir izbaudījuši to skatu.

Nu un tad mājās un vannā iekšā.

Vakardien es aptiekā ieraudzīju aparātu, kas mēra asinsspiedienu. Lieliski, izmērīja manu garumu, svaru, asinsspiedienu, pulsu un vēl kaut ko tur un izdrukāja lapiņu ar visiem tiem skaitļiem, kā arī vēlamajiem lielumiem. Lapiņas saturu es vairs īsti salasīt nevaru, jo tā “izmazgājās” šodienas braucienā bikšu aizmugurējā kabatā, bet tos skaitļus tāpat atceros. Nu tātad, dimbā ir. Mans asinsspiediens vakardien bija 166/95, tas ir par daudz. Reku ir sarakstiņš ar asinsspiedieniem no kaut kāda LIIS materiāla:

• optimāls asinsspiediens: < 120/80 mm Hg,
• normāls asinsspiediens: < 130/85 mm Hg,
• augsti normāls asinsspiediens: 130-139/85-89 mm Hg,
• 1. pakāpes hipertensija (viegla): 140-160/90-100 mm Hg,
• 2. pakāpes hipertensija (mērena): 160-180/100-110 mm Hg,
• 3. pakāpes hipertensija (stipra): 180/110 mm Hg

Forši, man ir tā vieglā/mērenā. Nu un tad arī, ehem, izrādījās, ka ar maniem 185 garuma centimetriem, mani izmērītie 105 smaguma kilogrami neielien ieteicamajā 6x – 8x intervālā. Biju gan saēdies un sadzēries un ar drēbēm mugurā, bet ap simtiņu tāpat sanāk, kas ir par daudz.

Nu tad, kas jādara lai glābtu asinsspiedienu (ar maniem komentāriem iekavās):

• samazināt vārāmās sāls daudzumu uzturā. Ir pierādīts, ka vārāmā sālī esošais nātrijs paaugstina asinsspiedienu. Tādēļ uzturā ieteicams lietot ne vairāk kā 4 gramus sāls diennaktī. To var panākt uzturā nelietojot sālītus produktus, ēdienus gatavojot bez sāls pievienošanas; (šis ir smagi, bez sāls tas ēdiens tak ir tāds bezgaršīgs, un māsa arī regulāri pārsāla maltītes)
• pārtraukt smēķēšanu; (tas ir viegli, es nemaz ar nesmēķēju)
• samazināt svaru, ja tas pārsniedz pieļaujamo normu; (nuja, skaidrs)
• nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Īpaši ieteicama ir peldēšana, riteņbraukšana, iešana ātrā solī vai aerobika; (es labprāt braukājos ar riteni, bet varētu arī iet peldēt, īpaši ziemā, kad pabraukāt regulāri nesanāks)
• atturēties no alkoholisko dzērienu lietošanas, jo jebkura veida spirtotie dzērieni paaugstina asinsspiedienu arī veselam cilvēkam (sasodīts, neraža, nav forši, bet nu, neko darīt. No šodienas alus patēriņu samazinām līdz max 1 alam dienā)

Nu re, man ir cerība, jo – “Vispārējo principu ievērošana veiksmīgi palīdz ārstēt vieglas pakāpes hipertensiju, un ir ļoti būtiska arī tādos gadījumos, kad nepieciešama medikamentoza ārstēšana.”